Man vairāk par visu negribas būt ļaunam cilvēkam, bet ko darīt tajos brīžos, kad kāds ir smieklīgi stulbs, sist sev ar pātagu pa muguru un liegt šo prieku tā kārtīgi pasmieties, kad dzīve jau tā ir pilna garlaicības? Ir dienas, kad es spēju stundām rēkt par cilvēku traģēdijām, kā par rēcīgām komēdijām. Man sāk likties, ka tas nav normāli, tam taču ir kaut kad jāapnīk(pirms nāves, ne??)?? Saprotu, ka tas nāks tikai ar disciplīnu, bet fuck it, es to drīzāk sauktu par notrulināšanos. Nē, viss es gribu būt labs cilvēks, bet bļ, es negribu just līdzi katram stulbajam pidaram, es pat negribu iedziļināties citu cilvēku problēmās, es pat negribu saprast cilvēkus, bet brīžiem tas šķiet tik neizbēgami. Situācijas, kurās pat pēdējais pidarass atgādina sevi un tu nespēj to vienkārši nesaprast, jo tad tu atsakies arī saprast kaut ko no sevis. Es nesmejos par citiem, es smejos tikai par sevi.