9. maijs
Čatojot skaipā ar Katrīnu, atcerējos, kā vēl bērnībā 1993. gadā atzīmēju Krievijas uzvaru II Pasaules karā, jo mans vecaistēvs jeb dzedzs(tā latgalē sauc vīrieša dzimuma vecvecāku) bija pārliecināts "krievu komunists". Viņš bija viens no tiem, kurš glorificēja padomju iekārtu, runāja tikai par karu pieminēdams Ļeņina un Staļina vārdu. Es viņu nesauktu par pļāpīgu cilvēku, jo viņš bija viens no tiem, kam čakras atvērās pie glāzes tīras vodkas, bet tā, kā viņš dzēra samērā bieži, tad arī runāja viņš samērā bieži:] Bija divas vietas, kur viņš mēdza sēdēt un pīpēt elitas cigaretes, pie mājas uz pelēka soliņa priekšā ābeļu dārzam un otra ķēķī pie galda priekšā vienīgajam logam. Tās bija dzeda vietas un neviens to neapšaubīja. Mēs(es, mans brālis un divi brālēni) viņu ļoti mīlējām, mums patika klausīties viņa stāstos par karu un karošanu, mums netraucēja, ka viņš oda pēc tīra šņabja un cigarešu dūmiem, tieši pretēji man tas pat patika. Devītais maijs bija īpaši svētki mana dzeda dzīvē, tāpēc viņš palūdza savām meitām, lai saģērbj mani un manus "trīs brāļus" svētkiem. Mēs izskatījāmies tā kā tikai bērni izskatās pirmajā skolas dienā. Mums rokās bija neļķes un mēs tipinājām vectēvam nopakaļ, atceros, kad bijām pie piemiņas akmeņa, tad izjutu kaut kādu lielu godbijību pret šo vietu, mirkli un cilvēkiem. Man šķita, ka tas ir ļoti cienījams un svarīgs moments. Nolikām ziedus, dzedzs vēl brīdi lepni pastāvēja pie šī akmens un tad jau satika savus pudeles brāļus un aizgāja ar tiem uz vietējo dzertuvi kārtīgi nosvinēt uzvaru. Mēs mājās gājām bez vecātēva un puķēm, es pie sevis priecājos par saviem kuplajiem svārkiem.