Viņa tikai noslaucīja aizmiglojušos logu, lai varētu skaidrāk redzēt ceļa ainavas. Man šķiet viņa pat nenojauta, kāds simtgades karš no tā momenta sākās manā ķermenī un prātā. Viņa man lika justies pavisam jocīgai, jo bija pagājis pusceļš un es tikai to vien darīju, kā blenzu uz aizmigloto logu. Es iedomājos, ka viņa jutās mazliet neērti par to, ka viņai nācās to darīt neskatoties uz to, ka es sēdēju pie loga un biju tā vienīgā visā autobusā, kas nenotīrīja to nolādēto stiklu, lai varētu redzēt "lietas" daudz skaidrāk. Man patika tā kā bija, neredzēt visu, redzēt tikai ēnas un siluetus. Man patika domāt, ka aiz tā loga nav nekā un šis autobuss mūs ved tieši nekurienē. Ka mēs nebraucam no Rīgas uz Olaini, bet braucam no nekurienes uz nekurieni. Tagad viņa noteikti uzskata mani par jocīgu, jo es negribēju redzēt skaidri to, kas notiek āra pa logu. Izkāpjot savā pieturā, es vēl pasēdēju uz soliņa uzpīpēju un padomāju par šo notikumu. Viss šķita jocīgs un svešs. Es pati sevi knapi izmocīju atcerēties, pēc tām domām, kas gandrīz vienmēr runā viena otrai pretī manā galvā, prātā, vai varbūt kaut kur citur, es tiešām nezinu. Tas bija tik stiprs stulbums, kas bija apņēmis visu mani, ka vajadzēja paiet vairāk nekā divām minūtēm, lai es saprastu, kas esmu. Tās bija mūžīgas minūtes. Man šķita, ka es pat neatcerēšos kur iet, ko darīt un kāpēc man kaut kas būtu jādara. Kāpēc es nevaru vienkārši palikt uz šī soliņa un grimt savās domās, vai nedomās. Vienkārši palikt te un nekustēt no vietas.
Tikusi līdz dzīvoklim es biju priecīga, ka neviens nebija, jo doma vien kādu šādā mirklī satikt, manī iedvesa psihiskas bailes. Es sajutos kā 14 gados, kad gāju mājās sapīpējusies. Šobrīd lietas ap mani pamazām sāk atgriezties, kādas es tās pazinu pirms šī notikuma.