neredzams impulss
šorīt mani piecēla pašas domas. nevaru tikt vaļā no tās spocīgās sajūtas, ka manu dzīvi vada kaut kāds pilnīgs svešums. Tajā svešumā tomēr notiek pāris foršas lietas. Nesen sapņoju, ka pie varas ir atgriezies totalitārais režīms un visur ir novērošanas kameras, katrā telpā pa noklausīšanās ierīcēm, tipa 1984 atmosferiks. Mani arī nošāva, bet es nenomiru.Sapņos jau nekad nemirst. Tāpat kā no domām neviens nav nomiris, kaut citreiz šķiet, ka es varētu kādas divismits reizes atstiepties mokošā nāvē par savu eksistenci vien. Kaut pēdējās desmit minūtes man tīri labi patīk, ka mana iespējamā apziņa nav nekas cits kā bezapziņa un mans iespējamais veselais saprāts nav nekas cits kā totāla elle. Domāju sev uzrakstīt atgādinājumu, kas vienmēr atradīsies manā redzeslokā. Alise, tā ir tava dzīve šobrīd un tā bija arī vakar un iespējams būs rīt un parīt. Man šķiet sevis piemānīšana ir vienīgais veids, kā vel likt rīkoties "pareizi". Tāpat kā mans dārgais draugs Aleksis nopērk paciņu cigarešu, atdod man un vienmēr paņem vienu, lai uzpīpētu.