Neskatoties uz to, ka vakar tika iedzerts un ne tikai, es šorīt nolēmu, ka tomēr braukšu ar velosipēdu no Rīgas līdz Olainei. Goda vārds man likās daudz sarežģītāk mīties līdz stacijai, nest velosipēdu vilcienā, tad mainīt visu ceļu savu stāvokli, lai nevienam netraucētu. Vēl šobrīd liekās, ka tāda uzmanība priekš manis būtu par daudz un es to uztvertu kā nelielu savu personīgo traģēdiju. Ceļā kā jau tas bija paredzams izliju kādas 6reizes. Vienīgais moments, kad piestāju un paslēpos zem diviem lieliem vītoliem, bija cukurgraudu lieluma krusa, tā nebija diezko patīkama ādas terapija. Tomēr šis viss notikums manī izraisīja nenormālu pārdzīvojumu, man likās, ka nekad neesmu jutusies vēl labāk, jo stiprāka krusa, spēcīgāks lietus un skaļāks pērkons, jo es sajutu lielāku mieru. Man likās forši, ja es sāktu raudāt, bet tik vienkārši tas nenotiek. Man katra diena liekās, kā liels pārdzīvojums un notikums, ja varētu es raudātu katru dienu, tad skaļi kliegtu un tad atkal raudāt līdz aptrūktos spēks, tā tīri komiski, bet no sirds. Dzīvojot man ir jāsaglabā vēss prāts, daudzi notikumi un atgadījumi ir jāuztver kā pašsaprotami, kā kaut kas pilnīgi normāls un loģisks, man ir jāvēro kā lietas man apkārt mainās, pieņemot, ka izmaiņas tāpat netiks pamanītas, man ir jāpieņem, ka manai darbībai gandrīz vispār nav jēgas, ka viss ko es daru tā ir tikai iespējamība, varbūtība un šķietamība, nav nekādu robežu un viss ir tikai pieņēmums. Pirms gulētiešanas tu pavadi vēl labu laiku pārdomājot šodienas notikumus, visgrūtākais ir saprast, ka tā biji tu, ka to darīji un teici tu, jo katra diena ir kā vesela dzīve un ir grūti domāt par kaut ko notikušu. Tu saproti, ka viss ir absurds, un arī tu esi absurds un ka tavi jautājumi sev ir tikai kārtējais triks, lai apmuļķotu sevi, ka kaut kam ko tu un citi dara ir jēga. Nē, tas noteikti neliek man ķerties pie virves, vai iegrimt dziļā degradējošā depresijā. Tāpēc, ka neviens pēc brauciena amerikāņu kalniņos nepārgriež sev rīkli, tikai mirkļa baiļu dēļ. Mēs pozitīvi pasmejamies un dodamies lūkot nākamās atrakcijas. Mēs saprotam, ka nevajag pārdot dvēseli sātanam, lai visa pasaule būtu pie kājām, tā jau ir pie mūsu kājām, kā milzīgs atrakciju parks.