Man nepatīk rakstīt notikumus, jo pirmkārt es nemāku, otrkārt man ir slinkums.
šodien braucot mājās daudz domāju. Tas mijās starp robežu patīk un nepatīk. Es klausījos mp3 savā mobilajā telefonā, kur bija vecā mūzika un jaunā mūzika, es sapratu, ka vecā mūzika ietekmē negatīvi, jo liek atcerēties nepatīkamu noskaņu, toties jaunā mūzika man atgādina kaut ko jauku, mazliet ar nākotnes pieskaņu(zinu, ka nākotne nav tas labākais vārds, jo nākotnes nav, tāpat kā pagātnes, tāpēc domāšana par to bieži vien ir lieka, citreiz pat kaitīga), liek domāt par prāta brīvību, iejūtību pret cilvēkiem un citām tāda veida hujņām. Skatījos ārā pa logu: pļavas, lauku mājas, govis, kapi utt. vēlreiz atceros, ka kādreiz ar sevi runājoties, sapratu ka gribēšu kremāciju, protams šis jautājums ir mulsinošs, jo es ticu, ka man būs pohuj, vai mani apglabās, vai dedzinās, vai manu gaļu iemetīs grāvī. Kamēr es dzīvoju (man tā šķiet), patīk doma par kremāciju un neliekas simpātiska aina par bariņu nopuņķojušos paziņu, kas piešķir nozīmi burtiski nekam :) es neatceros, kad būtu pēdējo reizi bijusi sava vecfātera kapa vietā, bet tas noteikti neliek man viņu aizmirst. Manās atmiņās viņš ir dzīvs un spilgts, it sevišķi tāpēc, ka tas ir tēls no manas bērnības. Kapu tēli no manas galvas pagaisa un es sāku domāt par iemesliem kāpēc es braucu uz olaini. Esmu neskaitāmas reizes apzināti gājusi līdz rīga-olaine autobusam, lai brauktu līdz galapunktam, bet tikai pēdējo mēnesi es sāku saprast, ka tā vieta priekš manis nav tas pats, kas tā bija pirms es pārvācos uz rīgu. Es neuzskatu šo vietu par savām mājām, arī agrāk neesmu tā domājusi. Es ceru, ka šī doma nākotnē neizaugs par kaut ko pārlieku apgrūtinošu. Tikai galapunktā izkāpjot es atceros, ka braucu uz olaini. Tāpat visu ceļu tas autobuss ir tikai braucošs autobuss bez galapunkta, bez pieturām, tas vienkārši brauc un pa logiem rāda lauku skatus, es varu domāt, ka esmu igaunijā, lietuvā vai somijā, tas nav svarīgi. Izkāpu pieturā galapunkts un zināju kur iet, tagad klausos Murcof un vairs nezinu kur esmu, bet tas arī nav svarīgi, jo rīt es piedzimšu no jauna un man būs jauni iespaidi par visu. Es domāju, ka šodienu atcerēšos.