Klasificēt dzīvesveidu, nē, bet man aizvien vairāk sāk šķist, ka visai cilvēcei pastāv ārkārtīgi līdzīga labā/sliktā izpratne. So, labo mēs automātiski gribam visi (ja neskaita to, ka daudziem ir sagrozīti priekšstati, lepnums, cinisms un tādas huiņas). Un, ja Tu redzi, ka kāds, sapinies savos maldos, pieņem slikto par labo un sāpina sevi un citus, redzi, ka viņš pats neredz sevi no malas un neredz alternatīvas, un Tava motivācija ir cilvēciskā līdzjūtība un čista vēlme palīdzēt, vai saudzīgi mēģināt to darīt. Bīstami ir, bet kam bīstami? Pašlepnumam?
:)