nevienaldzība
Es mācos rīkoties un spriest loģiski, lai manas attiecības ar līdzcilvēkiem sagādātu abpusēju prieku. Es ticu loģiskai izrietošai secību virknei it visā notiekošajā, tāpēc mana turpmākā dzīve priekš manis nav nekas mistisks, vai pārdabisks, ne arī manas attiecības ar cilvēkiem ir iracionālas un balstītas uz neizskaidrojamām parādībām. Mēs visi dzīvojam cēloņu un seku pasaulē, tā kā savas dzīves telpas romantizēšana, vai nopietnības piešķiršana ir pilnīgi lieka un nomācoša. Tādēļ mani nevar uzskatīt par vienaldzīgu vien tādēļ, ka es mēģinu izskaust mītisku domāšanu no savas apziņas. Tāpēc, ja mani apsauc par vienaldzīgu, kur vārds "vienaldzība" ietver kaut ko līdz galam neskaidru un mitoloģisku, vai tās izskaidrojums norobežojās ar virspusēju kritiku, tad nevar prasīt, lai es to izprotu un pieņemu, ignorējot cēloņu un seku sakarības. Tādēļ mana it kā vienaldzīgā izturēšanās pret tādiem notikumiem kā mantu pazaudēšana, vai naudas bezjēdzīga tērēšana, šķiršanās no draugiem, vai valsts krīze un ģimenes vērtību neidealizēšana, vai vienaldzība par kariem un citiem slaktiņiem pasaulē, kas notiek un notiks vienmēr, kā arī nāves neromantizēšana utt. nav pietiekošs arguments, lai mani nosauktu par vienaldzīgu. Tieši vienaldzīgi ir tie cilvēki, kuri dzīvo agrajos viduslaikos, kā pilnīgi pseidokristieši, kuri visu dzīvē notiekošo uztver kā lielu pārsteigumu un nekam nemeklē izskaidrojumu, visbeidzot nosoda katru indivīdu, kurš atļaujās savu pagātni, tagadni un nākotni uztvert viegli un ar humoru.