prieks
tas bija tieši tas ko man vajadzēja, jaukas pusdienas kopā ar mammu, māsu, brāli un viņa skaisto draudzeni. Tu vienkārši sēdi un skaties uz to visu no malas ar lielu, lielu pacilātību, jo tajā visā ir kaut kas tik ļoti bērnišķīgs, kaut kas tik ļoti līdz riebumam salds, ka tu nespēj nepiespēlēt vēl kādu cukura graudiņu visam tam sīrupam. Tad sekoja zvanīšana tēvam uz Norvēģiju, laba vēlējumi un intereses izrādīšana par laika apstākļiem utt., mans "es" sajūsmināts raudāja. Biju izbrīnīta, ka manas mātes aizspriedumainā, infantilā runāšana necik mani nekaitināja, drīzāk tas raisīja lielu, jo lielu mīļumu pret dzīves nežēloto sievieti. Ak, mana mīļā māte! Es tevi nekad, nekad neaizmirsīšu.
Lasu par ateismu un baudu katru rindiņu, tik ļoti uzrunā. Pēdējā laikā viss iepriecina kā mazu bērnu.