Nemiers un Laura
Mīļā, dienasgrāmatiņ!
šodien seminārā klausoties par preventīvo saglabāšanu, aizdomājos cik svarīgi ir dzīvot šim brīdim un tagadnei.
Pēcāk kafijas pauzē, mazliet aprunājos ar savu darba kolēģi un devos prom satikties ar Lauru un Lio pie dzeltenās mājas. Nelielo ceļa gabalu domāju par tukšuma sajūtu vēderā, par to, ka nejūtos stabila uz augstajiem papēžiem, domāju arī par savas istabas kārtošanu kā patīkamu atpūtu,tad aizdomājos par savu māti un viņas aizspriedumaino, aprobežoto audzināšanu. Ļoti sagribēju satikt savu brāli. Cerībā, ka viņš neizaugs par aizspriedumainu, pasīvu šovinistu, kurš daudz lietām un notikumiem piešķir nopietnību, vai lielu nozīmi. Pēc īsa mirkļa mani pārņēma nemiers it kā manā priekšā notiek kaut kas tāds ko es spētu ietekmēt, bet man vajag tikai kaut ko izdarīt, vai kaut kur nokļūt. Protams, ka man nav ne mazākās jausmas, kas man ir jādara, bet šī nemiera pilnā sajūta nepamet, vienkārši nepamet un viss. Smejies vai raudi, tam nav nekādas nozīmes. Šobrīd nozīme ir Laurai un viss kas notiek starp mums.