Esmu nedaudz atguvusies un sakopojusi domas un varu pastāstīt to, ka sestdien man bija pirmais satiksmes negadījums, kas manu mazo mīļo mašīnu norakstīja no ceļa.
Mašīnas priekša pilnībā sadragāta un nav glābjama un man bija jāatstāj little babe on the road. Tāds ļoti skumjš brīdis. Uz labās nots, es esmu dzīva. Un kā izrādās esmu dzimusi laimes krekliņā jo tas viss varēja beigties ļoti bēdīgi.

Vārdu sakot braucu mierīgi mājās no lieliskas dienas ar saviem hiking friends kad traktora riepa atdalījās no traktora otrā ceļa pusē un ietriecās manā mašīnā.
Visu redzēju tādā ļoti relaksētā slow-motion. Un tajā brīdī domāju `well, this it then`. Jo riepa lielāka un smagāka par manu mašīnu un triecās man virsū ar 50mph.
Trieciens bija liels un pāris minūtes sēdēju māšīnā ar galvu uz stūres domājot `am I still alive`.

Atbrauca air ambulance un policija un lielākā daļa mašīnu vienkārši brauca garām un neapstājās. Toties viens lielisks pāris apstājās un man palīdzēja. Sieviete visu laiku mani uzmanīja un glaudīja kamēr es gulēju un skatījos mākoņos un domāju `what the hell is happening`. Vīrietis zvanīja visiem dienestiem un runāja ar traktora vadītāju. Un šis man tā nedaudz atkausēja sirdi. Labi cilvēki ir apkārt. Tie kas apstāsies un palīdzēs neskatoties uz to, ka pašiem ir jāsteidzas. Bet pilnīgs fuj traktora vadītājām kurš pat neatvainojās un nepienāca pie manis. Tikai pīpēja stresains un skatījās uztraukti.

Nogādāja mani mājās dzīvu un galīgi miegainu. Un no tā brīža esmu ar pavisam stīvu kaklu un muguru, dzīvoju uz pain killer un kafijas. Ironiskā kārtā es palaidu garām īsto pagriezienu (because I cant read signs quick enough) un man uz tā ceļa vispār nebija jābūt. Bet varbūt tā tieši vajadzēja notikt. Izvilka mani no rutīnas un lika apstāties. Google.com atrada man statistikas datus (for my inner geek) par šādiem satiksmes negadījumiem. Un kā izrādās tādi nenotiek pārāk bieži un lielākoties beidzas letāli. Considering myself lucky.

Tāda lūk nedēļas nogales summary. Questioning everything.