r-r-r -

septembris 8., 2018

22:54
pāris stundas sēdējām atvērtā pagalmā pašā pilsētas centrā, nolikts projektors uz kura likti divi vhs ieraksti no koncertiem 80-to beigās (rozenštrauhs ādažos un pieči mežparkā), kuri gan abi pārtrūka. tad sākās "roncij, uzliec taču kaut ko, roncij, ielej tikko atbraukušām ļoti vizuāli pievilcīgām milfām viņu pašu atvesto gruzīnu baltvīnu" un pēc tā drīzi vien uz mājām. hm. amatieru teātra šīsdienas izrādes viskomiskākās lomas atveidotājs bija no aktīvākajiem bļāvējiem, lai palieku un kas tad mūziku liks.

līdz šodienai bija katastrofālas zobu sāpes vismaz pusotras nedēļas ilgumā. gribas pārdzīvot. un zinu, ka sapnī spēlēju vienu no foršākajiem pašrakstītajiem gabaliem. nu tādā "i wrote the best song that i've ever written, can't remember how it goes" līmenī. un vakar bija brīnišķīgs gadījums, kas pierāda, kādēļ es negribētu dzīvot galīgos laukos. ieejam topā, desmit minūtes pie kases notiek saruna ar vienas līdzgājējas māsu kurai rokās bērnu ratiņi, un pēc tam tikpat ilgi ar ojāru par to, kuras nac. teātra izrādes ir jāapmeklē un kur rīt trijos kalnā ir jādzer rums. dziļos laukos tas nenotiek un lielpilsētās arī ne. ja vien nav mikrorajona draugu. kuru man (vairs) nav. sign me the fuck up.

kā arī mana sapņu mašīna ir pēc iespējas īsāks hečbeks (vieglāk noparkoties), kuram vienīgajai komforta fīčai būtu jābūt iespējai izstiepties pilnā garumā (kaut vai ar kājām pie ātrumkārbas), lai var pagulēt. viss pārējais ir sūds.