|
oktobris 15., 2016
 | 04:19
hm, pēc mēneša pārtraukuma izgāju ārā (paralēli trīs mēnešu neredzēšanās anniverserijs ar visvisvis; sājš *mmmmmmmmm*)
kafejnīcā strādājošai ex cīņubiedrenei dzimpene, uzstājas duets sandra, pāris grenadīna/sulas/šņabja šoti, pāris glāzes boskas un paša pirkts smūtijs
ar 45 min setu uzstājas duets sandra. sandra sēž un cilvēki aizgāja dejot tieši uz pēdējo dziesmu par telefonu.
tieši pēc tam 8 esošajiem cilvēkiem atnāk vēl 6, skan kaut kāds ehr mēsls, tad 70-to gadu latviešu pleisliste jūtubē
runājam par citiem cīņubiedriem, savu studiju maiņām, teātriem, šad tad pakratam gurnus, vienos kafūzis veras ciet
cilvēki izlemj iet uz pūci naktī [dzirdētie varianti - ala (counterarguments: fū bļe, piektdienā tur viss ir sasvīdis), tims mints (fū, kaut kas), cmon, vecrīgā neviens vairs netusē, jāiet uz kkc (kkc? tur ir pilns ar dīvaiņiem un 21+, lololol), rock cafe (tu nopietni?)]. pats no balsstiesībām par blakus esošo čomski vai upīšielu atteicos, kurš tad mani ņem par pilnu
alas terasē uzskrienam vēl 2 zināmiem ex cīsiņbiedriem + 1 viņu pavadošo j-kdzi, piecas minūtes pastāvam "tuc-tuc-tuc" pūces cilvēku pūznī. iepriekšējā vēlme kādā izdevīgā brīdī salīdzināt šo vietu ar hospitāļielas "gaida vārna, gaida vārna, gaida pūce naktī, ejam staigāt --, mēs ar manu kaķi" padziest kā nebijusi un metas pumpas. varza izvēlas doties uz mintu. 40 min vnk stāvam aplī. principā tāds pats pūznis kā pūce, tikai te līdz densflouram nav jāšķirsta cilvēkveidīgie. negribas dikti izvērsties ar kustībām vai acu skatieniem, tikai liecos ceļos mūzikas ritmā.
trijos aiz muguras pielavās kāda jaunkundze, pat mazliet biedējošs plaukstas izliekums, ar kuru 20min mijam soļus, ieliecienus ceļos, vidukļu grābstīšanu, tizlus lyp-sincus repa dziesmām, kā arī.. sitienus pa manu (neesošo) presi. jo nesmaidu. pirmoreiz "nu, pasmaidi taču!", pāris sitieni, pavērsti rādītājpirksti pret saviem mutes kaktiņiem un pacelti uz augšu. cik nu varu sasprindzinos, un nāk vēl desmit sitieni, kad nākas apkampties. un dejot tālāk. šitas gan liekas pareizāk nekā darīt to apļos stāvēšanas lietu, bet arī, nu tā mūzika riņķošanai pa apli apkampjotā pozā īsti nav paredzēta. labprāt šos abus klubus pievienotu tam sarakstam, kurā ir h&m ar sportlandu. nekā nav, bet cilvēki iet vai rauj līdzi.
vēl pēc divdesmit vientulīgām minūtēm ejot ārā, viņa paskaidroja: "ar pasmaidīšanu daudz ko var panākt. nu kāpēc tu nesmaidi? es arī kādreiz tā darīju, bet tad mani piespieda, apmēram tāpat kā tagad es tevi, un viss ir baigi labi. es gan tevi nesastapšu, bet apsoli man, ka tu smaidīsi!"
izgāju, jautājuma formā uzrakstīju, vai mājās aizgājušajai kompānijai vakars ir beidzies, atbildi nesaņēmu, aizbraucu mājās. varbūt vajadzēja uzaicināt smaidītāju uz rītdienas koncertu, lai uzdejotu vēlreiz vietā ar nelielu provinces zaļumbaļļu atmosfēras piesitienu. bet nu sakaunējos, viņa paralēli visam runāja pa tālruni un iekšā klubā sakņupis sēdēja līdzpaņemtais švalis, kurš "sadzēries pārdomā visu dzīvi, taču smaida. nu, kas tev vainas?"
|
| 21:59
otrais deju vakars pēc kārtas.
koncis bija jauks, vietējais sievu koris uz monitoriem rādīja 70to gadu vecrīgu un dziedāja šitos "līst rudenīgs lietus; naktī, šaurās vecrīgas ielās" ar izlaistiem lietussargiem un pārgrupēšanos ik pēc dziesmas. jāpiebilst, ka uzrunās šīs mākslinieces sevi dēvēja par "meitenēm" (no 30 gab. zem 30 bija kādām piecām). uzreiz prātā ienāca, kā visas vidusskolas beidzējas sevī redz baigās dāmas. haha.
garkalnes jauktais koris vispār nonesa jumtu ar savu tautasdziesmu apdarēm, kuras nākamnedēļ vai kkad drīzumā rādīs liepājā
bijām mēs un bija jūrmalas jauktais, kuri gan tādi meh. 2x2 kopdziesmas, neiztrūkstoši tizlā fočēšanās.
un kas šobrīd nāk modē, ir mazliet stulbi, bet visādi citādi asprātīgi teksti pirms katra kora:
vadītāja *diriģentei*: sakiet, kas ir mūzika?
diriģente: ir visādas definīcijas, bet manuprāt, mūzika ir koris.
vadītāja: man te rakstīts, ka mūzika ir komponista sarakstīta, diriģenta nesaprasta, dziedātāju nepareizi izpildīta, un skatītāju nemainģii izprasta.
vai "atradām institūcijas, kuras varam pārdēvēt ar dziesmu nosaukumiem: piemēram, romantiski noskaņotu vīriešu atpūtas vietu varētu dēvēt par "zilo lakatiņu" vai "ardievu, meitenes", psiheni par "ai, jel manu vieglu prātu", kultūras nama vadītāju par "es bij puika, man bija vara", utt.",
"šodien ejot uz darbu [hm, neminēsim ka šodien ir sestdiena] redzēju divus puišus. viens bija mūziķis, otram arī nebija naudas." vai
"rīgā tagad būvēs jaunu tramvaja līniju, tādēļ naudas mežaparka estrādei paliks mazāk un ir pieņemti noteikumi, kas jādara lai visi dziedātāji dziesmu svētkos tur satilptu. jāveic ķermeņa pīlings, pirms kāpšanas jāizšņauc deguns, jānoskuj ķermeņa apmatojums un ja joprojām svars par lielu, jāizgriež atklā zarna."
krēslu bīdīšana, galdu klāšana, kāzu muzikantu saundčeks un balle iet vaļā. kopš vakardienas brīnumiem timā mintā gan neesmu atgājis, ļoti bišķi & bikli padejoju, bišķi uzkodu salātus un maizītes, piedzēru ar ūdeni un komandoru (!!!) atšķaidītu fantu, bišķi piedalījos pirmajā čurājamās pauzes starpkoru konkursā, kur dotā attēlā jāatrod dziesmu nosaukumi.
šodien gan arī neiztika bez iedzērušas meitenes, kura aicina dejot. vai precīzāk izsakoties, pieturēt lai nenokrīt. viņu sauc laura, laikam 15 gadi (beigusi mūzikas skolu un āfterītī piedzērusies), prasa vai man ir sieva un vai viņa ir smuka. nē un mazliet nē.
vairāk nepļauj, kā arī pirms gulētiešanas ēd cukuru un dzer ūdeni, būs labi. ja tu vairs nedejosi, apkamp mani un atrodi sev labu sievu. mēģināšu.
|
|
|
|