Nu Tu jau zini, kāds ārā ir laiks.. Gribētos vienkārši sēdēt pie kamīna un malkot kaut ko iekšas sasildošu patīkamā kompānijā..
Bet tā ir ikdiena.
Reizēm "quick decisions" noved pie pavisam patīkama rezultāta..

Pofig laiku - izmetamies paplikāki un kaut kur Salacas piekrastē metamies straumē.
Yeeee - haaaw!! Silts, maita.. bet kaut kā baigi nes projām.. pa straumei makten varens vari sajusties, bet, ja centies tai iespītēt, kļūsti nespēcīgs varenās Mātes Dabas priekšā.. neesam tak TIK jaudīgi peldētāji - līdz BAYWATCH vēl ir ko pasvīst. Drīzāk pašus vajag glābt, bet, nē, neesam jau tik pārgalvīgi. :P
Pēc tam, kad apnika, sēdāmies laivā un, lietum līstot un vējelim zēģelējot, sākām irties pret straumi.. pa brīžam piemetās škrobe, ka neviens nebija paķēris līdzi pārnēsājamo buru - tak kaut kāds atspaids būtu sanācis..
Pa ceļam radās ideja noķert kādu meža pīli, lai varētu to pagatavot[ne mana ideja], jo atgriežoties mūs tāpat sagaidītu jauks ugunskurs un vairāk vai mazāk bads.. protams, pīles bija gudrākas.
Bliezām mēs bez vestēm, un, cik likumsakarīgi, mistiskā veidā izdevās apgāzt laivu, par laimi tuvu krastam, seklumā..
Beidzās tas viss pavisam laimīgi.. siltumā. :]

Atpakaļceļā autobusā necentos izrādīt laipnību attiecībā uz veciem cilvēkiem un savas sēdvietas aukstasinīgu ziedošanu gandarījuma sajūtas radīšanai. Mans vadmotīvs: "Komforta izraisītais labsajūtas līmenis, sēžot mīkstajā krēslā, ievērojami pārsniedz to labsajūtu, ko sagādā gandarījums par atdoto vietu.."
Pie tam, ja jau dikti vajadzēja manā vietā ielīst, you could have just asked.. sarunas, sarunas, diplomātija.. neiešu jau mēģināt domas nolasīt no visapkārt glūnošo ačeļu pāreļiem..

Egoisms ir laba lieta.