Apātījas un attālinātības sajūta ir viens no pārslodzes simptomiem. Tu skaties uz dzīvi un šķiet, ka pats esi kkādā blakus dimensijā, ka dzīve ir visaptveroša un varen labi nostrādāta simulācija, kurā tev ir godmode on, bet simulācijai nav nekāds uzvaras nosacījums, līdz ar to nav arī mērķis. Un tad viss ko tu gribi, ir atbalstīt deniņus pret troļuka loga stiklu un truli skatīties, kā simtiem laimīgu, nelaimīgu, dižu un bezmērķīgu dzīvju slīdz garām pa ielas malām. And you couldn't care less.
Pasaules sagrūst. Impērijas sabrūk. Cilvēki salūst. Saules izdeg. Bet no impēriju pīšļiem rodas jaunas impērijas, no saules izdedžiem rodas jaunas saules, no bojāgājušām pasaulēm rodas jaunas. Un lielākoties salūzušie cilvēki atkal pieceļas. Pieceļas, lai būtu stiprāki, lai varētu ieelpot pasauli vēl dziļāk, lai varētu viņu izaicināt vēl dižāk un uzvarēt vēl pilnīgāk. Mīlēt dedzīgāk, uzticēties neaptveramāk, cīnīties vēl mežonīgāk. Tas stāsts par fēniksu ir patiess, u know ;)
Visgrūtākais ir pārejas periods. Pēc tam tu skatīsies apkārt un domāsi par vidusskolu kā par ļoti skaistu laiku savā dzīvē, bet kuram bija jāpaiet. Jo tagad visa pasaule ir pie tavām kājām. Tas ir baisi. Bet, oh man, so good at the same time. MUAHA :D