Nu, stulbeņi! Šitādā karstā laikā vēl dzīsies tur ar saviem velosipēdiem! Darīt nav ko?!
"Klau, Māra, kāpēc Tu pērc veloķiveri?"
"Ā, rīt Tukumā ir SEB velomaratons. Vēlies piedalīties? Tāds īss posmiņš, kādi 17 km, pie tam gar Milzkalnu, kura apgabalā mēs vispār esam dievi, vai ne?"
"Ō, jā.. davai, braukšu ierādīt visiem viņu īstās vietas!"
"Jū, ritīgi nokapāsim!"

That about sums up the essence of our conversation. :D

BET!

Mēs vasaras karstākajā dienā, iebraucot Tukumā, uzreiz nojautām, ka turpmākās stundas būs krietni vien nopietnākas par vienkāršu 17 kilometru garu, komfortablu izbraucienu galvenokārt pa asfaltu un citām mums tik labi zināmām vietām. Pirmais nopietnības vēstnesis bija milzīgais daudzums profesionāla paskata velocilvēku atbilstošos tērpos, mīdami patiešām nopietna paskata velosipēdus ar numuriņiem priekšā un/vai pakaļā. Tie visi spietoja ap Tukuma ledus halli kā ap bišu stropu. Es, protams, uzreiz iedomājos relatīvi atbilstošus pretargumentus.. kaut ko no sērijas - "neskati vīru no cepures" vai arī "mazs cinītis gāž lielu vezumu" ... Un šīs situācijas ķirsītis pirmajā mirklī šķita mana neatbilstoši mazā veloķivere, ko aizdomīgi smaidīgais un jautrais Gandra pārdevējs man bez vilcināšanās bija iesmērējis (labi, ka tā ir nomāta ķivere). Par laimi savu godu atguvu(?) apmainot savu mikroķiveri pret Māras rozā, bet visādi citādi fantastisko eksemplāru.

Pilnībā nereģistrējušies, no putras un precīza rezultāta atteikušies, stājāmies apjomīgā pūļa beigu daļā un gaidījām savu startu. Sākums šķita patīkams, jo visu laiku varēja mīties garām daudziem ne pārāk ātri braucošiem, nesagraujami profesionāla paskata pretiniekiem. Tas, protams, lika aizdomāties par to, vai tik viņiem nav kāda slepena stratēģija.. tipa "lēnāk brauksi, tālāk tiksi":D meh.

Sacensību organizētāji bija izvēlējušies skaistu maršrutu - tiklīdz, kā sapriecājies, ka jābrauc pa asfaltu, vai gludu meža ceļu, kāda zīme liks Tev nogriezties uz šauru, dubļainu, bīstami grubuļainu un stāvu meža taciņu. Par laimi, šis koncepts šķita ļoti pazīstams :)
Bija interesanti vērot krītošos velosipēdistus, kas to darīja gan pārāk lielas, gan pārāk mazas pārgalvības dēļ. Ļoti patika ar krāsu appūstie bīstamākie reljefa elementi, kas noteikti ir pašsaprotama lieta, bet tik un tā.
Un vispār visa tā atmosfēra bija fantastiska, jo zini, ka neesi labākais un, ka vienmēr kāds būs priekšā, kuram tuvoties, un kāds aiz muguras, no kura attālināties.

Vēlāk kļuva nu TIK karsti.. Domāju jau, cik tad ilgi vairs vajag, lai būtu melns gar acīm!?.. Šeit krietni palīdzēja ceļmalās esošie ūdens izsniegšanas punkti, kurus tad arī gandrīz visus izmantoju, jo manas attiecības ar karstumu ir tādas visai, emm.. mānīgas..
Un vienmēr atcerēšos garšīgāko arbūz šķelīti un auzu cepumu, ko saņēmu pie Milzkalna pakājes, tas man krietni palīdzēja.
Bet nu jā.
Tādā drudžainā veidā tas arī turpinājās.. minies, izvairies no saknēm, pabrauc garām kādam nesteidzīgākam sacensību dalībniekam, brauc cauri peļķei, stum riteni stāvā kalnā, bremzē bīstamā posmā, centies saglabāt pareizo virzienu traucoties cauri smiltīm un akmeņiem, slīdi pa dubļiem, slēdz ātrumus, atkal slēdz ātrumus, piestāj malā, padzeries, uzlej sev uz galvas, ripo tālāk, baudi vēju, atklāj, ka ar slapjām rokām nevar pārslēgt ātrumus, centies uzmīties kalnā ar lielajiem zobratiem.. utt. Un tam visam pa virsu milzīgs karstums. Like the whole thing wasn't fine already.

Forši bija iebraukt centrā un mīties pa tukšajām velosipēdistiem speciāli atbrīvotājām ieliņām. Gar malām cilvēku pūļi ar fotoaparātiem un uzmundrinošiem saucieniem. Super. Finišs.

Secinājumi:
*) Fiziski smagākais posms, ko esmu veicis velosipēdiski,
*) lielsiks ieskats tajā, kā notiek šādas sacensības,
*) nekad to vairs nedarīšu vasaras karstākajā dienā, (varbūt)
*) manai māsai ir vienkāršs, bet kruts velosipēds,
*) labāka fiziskā forma neskādētu,
*) šādveidīgos pasākumos ir jāpiedalās arī turpmāk!

Māra, paldies, ka piedabūji mani piedalīties! ;)