Šādas lietas liek smaidīt:

Braucām ar māsu nelielā stundu garā veloizbraucieniņā pa vietējo mežu un atpakaļ pa šoseju. Atpakaļ braucot pie mums garām braucot pieripo kāds onkulis, kuru uzreiz atpazinu.
"Labdien! Vai Jūs arī braucat uz Siguldu?"
"Nē, mēs tepat uz Smārdi", es atbildēju.
"Ā, tad jau Jūs esat Smārdinieki!"
"Jā, esam gan."
"Gluži tāpat kā es", viņš smaidot piebilda.
"Jā.. Un ko Jūs uz Siguldu?"
"Piedalīšos velobraucienā! Reku, dabūju šo riteni ļoti nesen, tagad iemēģinu."
Skatos, ritenis pavisam labs, braucējs arī sportisks.
"Tikai visu laiku telefons zvana. Viņš jau nezin, ka es nevaru pacelt", braucējs smaidīdams teica. Un kā pēc izsaukuma atskanēja melodija.
"Nu, labi, es laikam mīšos ātrāk - man vēl tāls ceļš priekšā."
"Lai Jums veicas!", novēlēju viņam, vērodams kā Latvijas eksprezidents uzņem apgriezienus un sāk no mums attālināties.

Šis notikums tik tiešām nedaudz atgādināja Kārļa Ulmaņa problēmu risināšanas personisko pieeju - pie katra zemnieka kā draugs aizbrauc, papļāpā, palīdz kādu darbu izdarīt.
:)

http://pozitivus.lv/content/zatlers-un-eksprezidents-ulmanis-apnemusies-veikt-375-kilometrus-garu-velobrauciena-distanci