es nevienam nepatiiku. shkiet ka visi man tikai paciesh. juutos vientulji, man nav iistenu draugu. pati esmu vainiiga, laikam esmu riebiiga, bet tieshi taapeec, ka ir sajuuta, ka visi citi pret tevi ir nejauki. dzeesh mani aaraa no savu draugo loka draugiem.lv. nu labi, mees jau neesam paziistami, bet maacamies tikai vienaa skolaa. citiem gan shis cilveeks paliek draugs, lai gan ir taadas pashas attieciibas kaa ar mani-nekaadas, bet luuk mani izdzeesh aaraa. vai es emsu tik iedomiiga. reiz, kad ta no sirds ar vienu meiteni runaajaamies, vinja teica, ka saakumaa vinjai likaas, ka es esmu augstpraatiiga,bet pati nevareeja izskaidrot kaapeec. vai man ir iedomiibas starojums? lai gan es nejuutos augstaaka par citiem. patiesiibaa, es emsu iesliikusi milziigos komplekos. es sev nepatiiku, jo citiem nepatiiku. es vienmeer sevi saliidzinu ar citiem. un citi man shkiet ir labaaki par mani. kaadeelj es emsu taada pakalja. man taa apnicis mekleet vainu sevii. tas ir tik necieshami un saapiigi, ka gribas raudaat. man apnika dazham labam buut par draugu, ja man pretii nespeej sniegt to pashu. es censhos buut tieshaam jauka, jo es gribu draudzeeties, man jau shkita, ka esam labas draudzenes, bet no vinjas ir pavisam savaada attieksme. es to mieriigi varu pienjemt, tikai man noriebies, ka no manis gaida nez ko. es gribeetu vienkaarshi nosjpljauties uz vinju un lai vinja necer no manis sanjemt tik daudz.
es nevienu nepaziistu, es dziivoju savaa kokoonaa un nepatiiku sev arvien vairaak un vairaak.