Kvī, esmu mazītiņā saujiņā.

(Reply to this)

we share the same feel, bro.

no, seriously. visu lietu standardizēšana ir novedusi arī mūzikas radītāju (drīzāk gribas teikt "reproducētāju", "mimicetāju") vidi ar izteiktiem nosacījumiem par to, kas veido un kas ir labs gičas tonis/skaņa (protams, to ir daudz un dažādi, sākot no treble twang kļavas un oša, beidzot ar muddy les paul sarkankoka silto, apaļo humbuckeru skaņu (labi, neskan jau noņēmēji, bet gan koks).

komunicējot ar mūziķiem (biedriem, paziņām no citām gr.), esmu nonācis pie slēdziena, ka tas ir kolektīvs aizspriedums, kas būtu jāapzinās un no kā būtu jādistancējas. no kā jādistancējas? no savas dabiskās vēlmes pēc THAT TONE, kas ir tipisks, nezinu, stratokāsterim, telekāsterim, lespaulam un citiem ikoniskiem instrumentiem. es arī siekalojos, dzirdot, kā džinkst superīgās augšas telītī, kas tiek laists caur hi-gain kanālu, panākot dabisku overdarivu, taču ausij ļoti tīkamās frekvencēs (kā zināms, ja runa par augšām, tad ir jāuzmanās īpaši). kā arī siekalojos, turot īstu gibsonu (vai, pohuj, labu padģelku; galvenais tomēr ir un paliek koks), kas pierubīts pie kārtīga lampu 4x12" stack'a - biezs un krēmīgs. mēs visi siekalojamies. bet tas jau sen, sen, sen patiesībā visiem ir apnicis. jā, ir kļova pierubīt šo instrumentu X pie labas aparatūras un izārdīties, but... can it do music? can it innovate?

aizspriedums izpaužas divejādi - ignorancē un fanošanā. ignorance ir pašsaprotama - cilvēks, kurš nesaprot, ka koks un "koka pastiprinātājs" ir 2 svarīgākās lietas tavā ģitārista setup'ā. protams, ir nianses, un manis rakstītajam var piepisties kā kaut kam pārāk kategoriskam, tāpēc piebildīšu, ka pašsaprotams, ka jebkuru no gičas pamatveidiem (strat/tele/LP/SG/hz) var dabūt skanēt uz to pusi, kā auss vēlas, nomainot visas iekšas, ieliekot, teiksim, ja esi lohs, aktīvos noņēmējus (neciešu, ka ģitārām liek aktīvos noņēmējus, ne-cie-šu) vai labāk vienkārši kaut kādus seymour duncan quarter pounders (nezinu, vai ģitārām ir šī sērija, bet basam ir, un man ir tādi; tipa passive pickups, bet ar lielu gain un 2x lielākiem magnētiem).
fanošana ir daudz kaitīgāka slimība,.tas ir, ja tā izpaužas kā nespēja "atrast pareizajai mūzikai pareizo toni" (<- ļoti plaši diskutējama tēma), tā vietā visur bāžot savu tele twang vai LP muddd. bieži vien šo problēmu akumulē vēl cits aizspriedums - spītīgums. fakts, ka "man ir tieši šī giča, un tāpēc es to spēlēju".

cilvēks pārāk ļoti šajā jomā - instrumenta izvēle - skatās uz to, kā uz viņu skatīsies citi, t.i., skatās uz to, kā instruments izskatās. bet, fak, vecīt, jebkurš amatnieks, jebkurš ķirurgs vai kareivis tev pateiks, ka darbarīkam, ko izmanto regulāri, ir jābūt kvalitatīvam un jāspēj paveikt to, ko tu prasi no tā; vai drīzāk - ko mūzika prasa no tā. citiem vārdiem, cilvēki nofeilo šajā fāzē, un nereti nopērk instrumentu, kurš nemaz nav *domāts* tam, ko cilvēks ir iecerējis; teiksim, ja es gribētu slapot, es noteikti p-bass vietā labāk (var gan arī uz p-bass) izvēlētos j-bass vai stingray tipa darbarīku (bet, par laimi, slapot negribu, jo apriebās kaut kad, kad spēlējām ar klasesbiedriem blūzroku as total beginners).

te nu mēs nonākam līdz tik delikātam jautājumam par "trokšņu" estētiku un šīs spējas piekopšanu. skatoties uz māksliniekiem, brīžiem šķiet, ka tas pat ir saistīts ar izkāpšanu no savas komforta zonas (kas ir zemiski) - bail paņemt un izārdīties, izvarot ar rokām savu pastiprināto instrumentu tā, ka tas raud un kviec tik ļoti, ka, ja ģitārām būtu policija, tad noteikti iesaistīta tiktu arī specvienība. vismaz tā es uztveru savu basģitāru - nemaz nerunājot par ģitāru, ko man live ir gadījies spēlēt, nez, 10% no visiem končiem. šāda norāde uz ģitāru tieši tāpēc, ka basa funkcionālā puse ir citādāka - lai arī ar to mierīgi var "izārdīties", man tas tomēr vairāk patīk kā mediators starp ritmiku (perkusīvajiem) un emociju (ģitārām/synth/solo tipa instrumentiem), tāpēc ar basu vairāk patīk spēlēties paredzamākās pasāžās - sekojot ritmam, taču reizē arī apzinoties to milzīgo potenciālu, ko slēpj instruments, kas sevī apvieno reizē iespēju iziet uz ļoti zemu frekvenču iepludināšanu un reizē to var pēc sekundes sākt močīt un mocīt kā ģitāru, jo, sasodīts, tā taču ir ģitāra, tikai ar resnākām stīgām, haha!

(Reply to this)

uh, sarakstīju atkal pārāk daudz. rekur TL;DR versija - man žēl, ka pat andergraundā tik daudz māxliniekiem ir aizspriedumi pret ļaušanos fīdbekam. jo, kamōn, tieši fīdbeks ir tas, ko vajag nereti; tāpēc arī to sauc par fīdbeku - jo *tikai* dzirdot fīdbeku, tu spēj būt objektīvāks, ghghghghghhhhhhh! (pun intended)

vēloties būt kaut cik konstruktīvs, pavaicāšu arī tev jautājumu:

kā tev šķiet, kas izskaidrotu to, ka latvijā ir tik maz grupu kā, teiksim, lightning bolt vai kas tamlīdzīgs "crazy amazing shit", kuri izmanto tevis piesauktās metodes? kāpēc tik maz cilvēku paši nemeklē, neekspermentē un neatrod savu nišu, bet tā vietā vairāk ir tendēti sekot "viļņiem", ko mums atnes pasaules mūzikas aktualitātes (jā, par tādām varam runāt arī andergraunda jomā, jo līdz ar internetu andergraunda definīcija ir krietni mainījusies tieši pieejamības dēļ)?

(Reply to this) (Thread)

mani sajūsmina tas cik daudz tu spēj izdomāt ko rakstīt!

(Reply to this) (Parent)

man liekas tā ir muzikāla neinteliģence (nav dzirdējuši pietiekami daudz mūzikas) no vienas puses un nevēlēšanās ieviest kautkādu rotaļas momentu savā mūzikā. ar gadiem ar vien vairāk saprotu, ka rotaļāšanās ir viena no svarīgākajām lietām jebkādā radošā procesā. rotaļa ir haoss, aritmija, izkāpšana no komforta, visa sajaukšana un salikšana kopā savādāk un tā vienkārši ir interesanta pati par sevi. šeit pārsvarā visi ir mēmi nopietni mūziķi

(Reply to this) (Parent)