Man līdzīgi ar to oriententerēšanu. Ja ne gluži trauma, tad ģimenes tradīcija, kurai parasti veltīju visai minimālu entuziasmu.

Meža skriešana sevi reabilitēja pēc visiem sēņotgājieniem u.c. praksēm dabā. Viens tas, ka kaut kad stipri vēlu pierāpoja, ka tas reāli palīdz orientēties dabā. Skrienot pa mežu, kompasu gandrīz nekad nebiju lietojis. Kopā ar to, ka pats varu izlemt braukt vai nebraukt, kādu distanci skriet vai neskriet, čunčināt savā nodabā, būtībā tripot pa to maršrutu & absolūti aizmirst, ka ar kādu tajā tripā jāsacenšas.
Atnāca arī atziņa, ka orientēšanās uzplaukums LV bija ap 70tajiem - sava veida alternatīva visiem hipijiem, protestiem, sovjetizācijai, legālā narkotika, meditācija, utt. Katrā ziņā, tas iegūtais dzīvības enerģijas apjoms ir dikti spēcīgs, salīdzinot kaut vai ar ripošanu pa gumijas skrejceliņu kādā centra terārijā.
Ja pieņemam, ka latvietim raksturīgs tas viensētnieka dzīvesveids & cieša saikne ar dabu, O. šķiet bezmaz kā ideālais sporta veids.
Prieks par Tevi, bet pašam kiskiskauns par kūtrumu heh!

(Reply to this)