mani vecāki un brālis, cik viņus atceros, vienmēr ir bijuši fanātiski orientieristi (brāls bija pat lv izlasē 90to gadu sākumā un sencis bijis viens no līderiem lv savā vecuma grupā). līdz ar to arī man bija jākļūst par fanātisku orientieristu. mani veda uz mežu, kaut kādā ārprātīgā veidā borēja karti un kompasu, pavēlēja iet uz treniņiem, bet es no tā tā arī nekad neko neesmu sapratis un vienā brīdī man tas viss sāka nenormāli besīt un (kopā ar rukāšanu mežā) iedzina totālu riebumu pret mežu vispār uz ļoti ilgu laiku. līdz kādu 10 gadu vecumam mani tā mocīja un tad atmeta ar roku. vienreiz, kad man laikam bija 6 vai 7 gadi es, pavisam netīšām, dabūju 3. vietu Kāpā. es joprojām nezinu kā man tas tā iznāca, katrā ziņā toreiz no kartes nesapratu pilnīgi un galīgi neko. tikai tagad, kad skrēju, beidzot sapratu, kas ir kas. kas vispār ir jādara un kam jāpievērš uzmanība. bet tomēr par spīti tam visam riebumam, respekts uz dabu ir atnācis atpakaļ un diezgan daudz kas, esot mežā asociējas, ar bērnību. nuvot un tā tas ceļš ir atkal atnācis paša durvju priekšā. maza uzvara pār bērnības dēmoniem.