Personīgas Ritvara domiņas - Tev mūžam dzīvot, Latvija

Neatceros, kad būtu tik daudz staigājis pa mežu kā tagad ar dēlu. Un neapnīk. Pat katru dienu staigājot pa vienu un to pašu ceļu, vienmēr kaut kas atšķirsies - vējš, koki, zeme, smaržas, cilvēki. Kad bija tā lielā novembŗa beigu sniega vētra, varēja apbrīnot priežu lokanību. Pēc tam atklājās, kuŗi koki un krūmi bijuši vājākie - pirmais nopietnais sniegs bija tos noliecis un izgāzis, arī pāri ceļiem un takām, tā ka pastaiga drīzāk līdzinājās šķēršlu joslas pārvarēšanai. Vēl pēc dažām dienām klusībā pateicos Rīgas mežu rūķīšiem, kas bija visus šķēršļus sazāģējuši un aizvākuši malā.

Latvijas 90.gadadienā izteicos, ka latvju ozols ir vājš, jo pusgadsimtu tam uzsūtīti kaitēkļu bari un svešais cirvis cirtis saknes, bet tagad īpašumu atguvušie mantinieki nevis palīdz ozolam atkopties, bet cenšas tajā integrēt kaitēkļus un zibina vēl citu, Sorostēvoča dāvātu cirvi. Tomēr ozols stāv. Bet cik ilgi? Neatnāks kaimiņš ar "Družbas" motorzāģi? Vai tajā varēs kārt vainagus gadsimta svinībās? Gadumija ir piemērots brīdis zīlēt nākotni. Ja cenšas izlikties gudri un iespaidot lasītājus, tad zīlētājus nosauc svešvārdā par ekspertiem un zīlēšanu citā svešvārdā par prognozēm.

Ir kāds skaitlis, kas vislabāk rāda Latvijas stiprumu. Tas var svārstīties no 0 līdz 1 jeb - procentos - 0-100% robežās. Piemēram var minēt, kāds tas bijis atsevišķus gadus:

• 1897. - 68,3%,
• 1935. - 75,5%,
• 1989. - 52,0%,
• 2000. - 57,7%,
• 2008. - 59,2%.

Jā, mīlīši, jūs uzminējāt - tas ir latviešu īpatsvars. Pēdējos gados tas aug ap 0,2% gadā, un tādos tempos latvisku Latviju neviens no mums nesagaidīs. Skaidrs arī, ka ilgākā laikā virzība un tās ātrums var mainīties šobrīd neparedzami. Nedomāju, ka tuvākos desmit gados mainīsies dabiskās kustības iespaids, kas šobrīd ir neliels latviešu labā. Ievērojamas pārmaiņas var nest migrācija. Atjaunojoties saimnieciskai rosībai, izdzīvojušie ātras naudas rausēji un darbietilpīgu monstru uzturētāji, kam cilvēks gluži marksistiski ir darbspēka vienība bez tēvijas, ģimenes un tautas, centīsies paraut robežas vaļā jaunai latviešu gremdēšanai migrantu jūŗā. Cita iespēja - latviska etnopolitika un nelatviešu repatriācijas veicināšana. Bez kādas orgānizētas dekolonizācijas 1992.g. no Latvijas aizbrauca vairāk nekā 50tk nelatviešu. Būtu tas turpinājies, tagad par latviešu izredzēm nebūtu jāuztraucas. Pārtautošanās lielā mērā atkarīga no gaisotnes un tautību samēra. Latvijā tā var notikt vienīgi latviskošanās vai pārkrievošanās virzienā. Kopš neatkarības atjaunošanas sīkāku nelatviešu tautu pārkrievošanās tik gājusi dziļumā, vērojama arī latviešu tautības apziņas atmiekšķēšanās, par ko liecina valodas vides attīstība, jauktās laulības, emigrācija, latviešiem svarīgu likumu mīkstināšana un nu arī visu Saeimas partiju gatavība, izņemot tēvzemniekus, būt valdībā ar krievu impēristiem.

No ārējiem iespaidiem lielākais drauds ir Krievijas agresija, kas var izpausties ne tikai militāra spēka veidā kā Gruzijā, bet arī vairojot politisko ietekmi uz latviešu politiķiem un izmantojot saimniecības sviras, lai pakļautu Latviju. Ilgtermiņā Krievijas agresija zudīs vismaz trīs cēloņu dēļ (nekrievu atmoda, aplama politiskā iekārta, aplama saimniecība), tomēr vidējā termiņā Krievija var būt diezgan agresīva, bet īstermiņā Kremļa muskuļi ceļas un plok līdz naftas cenai. Lielākais ārējais atbalsts ir amerikāņi sabiedrotos. Tas lielā mērā atturējis Kremli no varasdarbiem pret Latviju, kas objektīvi ir otra vājākā valsts Krievijas "tuvajās ārzemēs" pēc Baltkrievijas.

Domāju gan, ka pēc desmit gadiem varēšu ar ģimeni ij svecītes likt latviešu valsts gadsimta svinībās, ij apjāņot latvju ozolu, kas arvien stāvēs un zaļos.