Man ar besī visi tie masu svētki, kad tev bezmaz pienākums kādu sveikt, apsveikt, iesveikt, nosveikt, zasveikt un beigās galīgi nosveikties. Tautiņa viens otru pilnīgā bezjēga sveicina, un lielākoties ne jau tāpēc, lai tiešām no sirds kautko novēlētu. Tas bezmaz paliekas par tādām standartizētām rituāla izdarībām, reflekss - apsveikt tādā un tādā datumā, novēlēt to un to citā datumā, iet piedzerties tādā un tādā datumā, smaidīt šajā datumā un visu dienu dirst bezsakarīgus un infantīlus jokus tajā datumā etc.