Es ar kādreiz ticēju dievam, līdz viņš sāka mirt. Tā pamazām. Sākumā vecais arvien vairāk izdila un sažuva. Beigās no viņa palika tikai skelets, kurš beigās saira putekļos, ko vējš bezjēdzīgi un ciniski izsvaidīja pa lauku.

Bet īstenībā tautai, baram, masām ir vienalga ko pielūgt - dievu, karali, Hitleru, Spīrsu, Raimondu Paulu u.c. Visi viņi ir elkdievības, slēptas vai atklātas pielūgsmes objektiem. Visiem viņiem ir savas ikonas, ko pielūdz kā viņus pašus.
Tikai priesteri stāv malā un smiedamies skaita iegūto peļņu.