Katru gadu jūnija sākumā, tiklīdz skolotājiem sākās puslīdz pieklājīgas brīvdienas, vecmāmuļa pārvācās uz vasarnīcu pie jūras. Tikpat sinhroni māte mūs ar māsu abas nodeva viņas gādīgajās rokās. Un tāpat ari vecmammai tika tika nogādāta māsīca, kas ir mūsu vecumā. Kā likums vienmēr visas trīs punķainas un klepainas, jo sīkie punķojas un klepo neizbēgami visu laiku. Jau no pirmās dienas katru dienu (protams, ja nelīst) uz pāris stundām devāmies dzīvoties pie jūras. Ja ūdens bija pa aukstu peldēties, tad bradājām. A pa aukstu bija tad, ja paši sīkie nospriedām, ka pa aukstu, kas principā nozīmēja - nevar iebrist tālāk pa ceļiem, jo kājas rauj krampī.

Nedēļas laikā visiem sīkiem pārgāja ij klepus ij punķi.