Nedaudz plašāks subjektīvais viedoklis.
Kad pirmo reizi redzēju aicinājumu - paņemiet pie sevi bērnu, sniedziet viņam nedaudz prieka šajā šausmīgajā dzīvē, nodomāju, ka baigi labs projekts un, ja dzīvotu joprojām lielā mājā, tad varētu ko tādu realizēt.
Tomēr padomāju vairāk. Ja tas ir uz laiku, kamēr vecāki atrod darbu, nokārto citu dzīvesvietu utt, tad noteikti arī tur uz vietas ir sociālās kampaņas, dienesti un mītnes vietas, kur padzīvot gan tikai bērniem, gan arī visai ģimenei, kamēr apstākļi izmainās. '
No vienas puses, tā ir kā apmaksāta nometne uz foršu valsti - viss tiks nodrošināts, biļetes, dzīvošana, ekskursijas utt. Jā, ar nosacījumu, ka esi no vietas, kurā norisinājās karadarbība. Ekskluzīvi.
Katrs bērns šeit pavadīs noteiktu laiku. Mēnesi, divus, sešus? Vai tas ir pietiekami un garantēti, ka tikmēr tur - mājās, viss tiks sakārtots un viņš varēs iet skolā, dzīvot drošā vidē, rotaļāties bērnu laukumā un būs paēdis? Ja nē, vai nebūs dubulta trauma mazam cilvēkam no tā, ka īsu brīdi viņš būs padzīvojis nometnē paradīzē ar labu atpūtu, smiekliem, rotaļām un saldumiem un tad viņam jāatgriežas pie ikdienas šausmām, bada, drupām, pazemojuma un netīrības? (tādēļ tas salīdzinājums ar patversmi, lai gan, patversmēs tomēr ir labāk kā kara vidē.)

Mēs it kā izdarām labu darbu savam ego, uzsitam pa plecu un paslavējam sevi - re kādi malači. Bet kāda no tā ir jēga paliekoša jēga tajā mirklī, kad bērs izies no Latvijas mājas un dosies atpakaļ uz dzimteni, kurā viņam var nebūt pilnīgi nekā no tā, kas ir redzēts un sajusts šeit?

Liekas, ka vērtīgāk būtu, ja tur uz vietas tiktu veidotas sargājošas rehabilitācijas vietas šādiem bērniem. Un citas valstis varētu ziedot tādu vietu izveidei/uzturēšanai gan naudu, gan zīmuļus, spēles, saldumus, grāmatas un citas lietas, kas novērstu domas no sliktā.

Es nepretendēju uz pareizo viedokli, jo tāda šeit nav un nevar būt. Ir tikai subjektīvais un katram savs.