give a little bit your love to me!
Es dzīvoju namā bez jumta, kurš atrodas ielā bez mājām.
Mani draugi ir putekļi, kas lidinās gaisā bez vēja un krīt blakus aklajam, kurš binoklī vēro ģitāristu spēlējam mūziku...
Ģitāristu bez ģitāras.
Viņš arī redz kurlo, kurš stāv blakus un klausās šai skaistajā dziesmā, ko rada ģitārists uz garāmbraucošu bez riteņu automašīnu trokšņainā fona.
Virs galvas ir redzamas zvaigžņotas debesis bez zvaigznēm un mēness, kas apklāj mūs visus kā sega bez dūnām.
Es sajūtu aukstumu, kurš nāk no kvēli degošās krāsns bez liesmām un bez malkas.
Es paveros liesmās, kas kvēlo manu aizvērto acu priekšā un sadzirdu vaimanas, ko rada kāda māte bez balss.
Varbūt tava, varbūt mana, taču noteikti māte, bez vīra un bērniem.
Man sametas bail, no tukšuma, pat pārpildītā telpā.
Man prātā nāk vārdi, ko teicis reiz domātājs, kuram nav galvas - "ko tev dod sāpes, ja nemāki raudāt?"
Tad pēkšņi pār vaigu man notek viena, sausuma pārņemta asara, kas nokrīt uz grīdas bez dēļiem un turpina tecēt tālāk nekustoties.
Plauktā stāv grāmatas - skaistas un gudras, tikai bez lapām un tur pat blakus deg svece bez liesmas un sveķiem.
Es sadzirdu lietu, kurš nelīs nekad pāri galvām bez matiem un sejām, bez smaidiem.
Man sametas bail un uzsmaidu es, bez lūpām.
Uzsmaidu sevī, lai to neredz neviens.
Neviens, kurš man to varētu liegt.

(c) B[r]E