Senāk, kad es vēl nedzīvoju metropolē Rīgā, bet gan klusajā lauku miestā Bauskā, mani vislaik biedēja ar lielpilsētas dzīves briesmām kā piemēram čigānietēm autoostā, kuras hipnotizējot ar acīm tā, ka upuris labprātīgi atdod naudu, rotaslietas un tamlīdzīgi.
Man joprojām ir bail runāties ar čigāniem, kur nu vēl skatīties acīs! Bērnības trauma i guess.