Hobitu zeme
Mums ir draugs - arogants francūzis, kā viņš pats sevi dēvē. Ilgstoši uzturoties latviešu vidē, francūzis mūsos sazīmējis noteiktu nacionālo īpašību kopumu. Latvieši, viņaprāt, līdzinās angļu rakstnieka Džona Ronalda Rūela Tolkīna radītajām fantāzijas būtnēm hobitiem. (..)
Arogantais francūzis nepalaiž garām nevienu izdevību pamanīt un uzsvērt latviešu hobitismu. Latvijas mazpilsētu ēstuvēs ir piecu veidu karbonādes un trīs veidu kartupeļi (hobitiem patīk vienkāršs ēdiens - kartupeļi, gaļa, maize, tēja, alus), tātad - piedāvājums ir liels, bet visa pamatā ir tās pašas izejvielas. Mielastos viesi pēc saldā ēdiena atgriežas pie gaļas uzkodām, kuras vēlams pagatavot no pašaudzētas vai vismaz pazīstamas cūciņas (vairāk par visu hobitiem tīk ēst, ja iespējams - sešas maltītes dienā). Vasarās nav nekā svarīgāka par tikšanu ārā no pilsētas pie dabas, pastaigām mežā, peldēm atklātās ūdenstilpnēs, jo baseinos ūdens ir "nedzīvs", un puķu stādīšanu (hobiti mīl dārza darbus, viņi mīl visu dzīvo, kas aug). Attiecīgajā sezonā visi šie dabas prieki tiek plaši aprakstīti sieviešu un vīriešu žurnālos. Piemēram, "Klubā" - žurnālā urbāniem vīriešiem -, kur pēc meiteņu kailfoto atvērumiem turpinājumā var lasīt rakstus par zāles pļāvējiem, krūmu savaldītājiem un lapu pūtējiem, bet tālāk par medībām, makšķerēšanu, alus šķirnēm un visbeidzot par zivju zupas pagatavošanu ezera krastā. "Īsts hobitu žurnāls," nosaka mūsu draugs.(..)
Pirmajos gados mūsu draugu bariņš ieņēma kareivīgu pozīciju, mēs metāmies aizstāvēt tautas godu un slavu. Mūsu zemapziņa teica, ka latviešu tauta nes sevī īpašu likteni un tātad īpašas spējas, īsāk sakot - hobitiem nepiemīt mūsu smalkums un gara dižciltība, kas veidojusies ilgstošu ciešanu dēļ.
Vēlāk, pētot hobitu īpašības tuvāk, konstatējam, ka radībiņas slēpj sevī "vairāk nekā acs spēj saskatīt". Ne velti "Gredzenu pavēlniekā" tieši hobitam Frodo tiek uzticēts nogādāt Vienīgo gredzenu uz Mordoru. (..) Manuprāt, tā īpašība, ko "acs nevar saskatīt", ir sirdsskaidrība, viens no lielākajiem spēkiem triloģijā, lielāks pat par burvju varu.(..)
Draugs francūzis ilgi neatzīstas, jautāts, kāda ir latviešu lielākā problēma. "Pašapziņas un veselīgu ambīciju trūkums," viņš beigās izspļauj. Varēšana un prašana ir, bet nav uzņēmības un drosmes, trūkst ticības sev.
(Ž.Vegnere)