Divas nedēļas jau neesmu sēdējis pie datora.
Man vienmēr ir šķitis, ka dators ir liela daļa no manas dzīves, jo viss, kas ar to saistās, veidojas nedomājot, pats no sevis. Tas ir tā pat, kā cilvēks ik dienu ēd, lai dzīvotu. Esmu pārliecināts: sabiedriska cilvēka lomā esu neveiksminieks, jo nespēju pārvarēt noslēgšanos sevī, kas brīdī - satiekoties ar mazpazīstamiem cilvēkiem - pārņem mani, kā šoks pēc kura kļūstu gandrīz mēms, un dodu priekšroku nevis drudžainām tikšanās reizēm, bet darbībai vienatnē pie datora - virtualitātē, kur izpaliek tādi mokoši stāvokļi, kā kailums, bailes un izmisums. Šajā vispārējā pieņēmumā man šķiet, pirmām kārtām esmu atkarīgs, un nolemts destruktīvam stāvoklim. Bet lielākā daļa mēģinājumu, piepildīt sapni ar priekpilniem brīžiem draugu lokā, man liekas tik bezcerīgi, ka es aizvien tos ienīstu. Vārdu sakot, uzskatu sevi par galīgu nelaimes putnu.