Citiem piektdiena ir vispriecīgākā diena, darbam beidzoties. Man tā ir visdepresīvākā.

Šodien gandrīz nomirt gribās. Absolūta depresijas spazma.
Liekas esmu pagriezis savu dzīvi pa visiem 180 un virzos lēnām pareiza gultnē, bet tomēr gadās tādas dienas, laiks, kad "iecērtās" kārtīgi.

Tas kur vēl joprojām esmu, savos gados, liekas līdz izmisumam smieklīgi.
Un es nezinu kā to vārdos formulēt. Vienkārši jūtos pilnīgi bezspēcīgs un viens. Un es zinu - ja jūtos pilnīgi bezspēcīgs un viens, tad tur neko nevaru darīt. Būt vienam šādā situācijā ir ārkārtīgi traģiski.

Izmisums ir tik spēcīgs, ka gribas pilnīgi raudāt.
Tik emocionāli "nokarājies" sen neesmu bijis.
Visvairāk man šādos agoniju brīžos riebjas tas, ka prāts apšauba visu, ko līdz šim esmu sasniedzis. Visas manas ambīcijas tiek nežēlīgi nospiestas ar negatīvām domām.

jasldfkjsdlfjsldfjsalkjfsdlkj.