ES
Pieriebās tēlot.
Un vispār.
Tagad būšu nepatīkami atklāta.

Viskonstruktīvākā sajūta pārņem, kad esi spējīgs kaut uz mirkli sevi redzēt no malas. Tātad. Atbildi man uz jautājumu "Kas Tu esi?"! Vai spēj atbildēt, par atskaites sistēmu neņemot ne savus vecākus, ne darbu, ne skolu, ne draugus, ne skaistos filmu stārus. Tikai sevi. Kam līdzināties? Kādam būt? Kam patikt? Kā patikt?
Kas Tu esi?

Es? - Es nezinu.


Tas ir muļķīgi un idiotiski - dzīvot, nezinot, kas tu esi, nespējot formulēt savu būtību. Tātad. Tu saproti, ka jau krietnu laiku neapzinoties esi centies līdzināties kādam no saviem kārtējiem ideāliem, autoritātēm, skaistiem, gudriem, veiksmīgiem cilvēkiem, kurus apbrīno un cieni. Sāc apjaust arī, ka kļūsti arvien līdzīgāks saviem vecākiem un līdzcilvēkiem, ar kuriem esi. Pat pretīgi līdzīgs!
Bet kas esi tu? Un tad tu atskārt, ka ir jāsāk kaut ko darīt lietas labā. Sapurinies. Ko tu darīsi? Kāds tu būsi?

Es nezinu.




Bet es vairs necentīšos būt kaut kāda. Es esmu es.