![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
cik gan maz vajaga lai izdrāztu man garīgo. un cik maz man vajaga lai to uzlabotu. ha. jā gan.
atkal sarunas ar tēvu. par ģimeni. par tās nozīmi manā dzīvē. precīzāk - par to, ka man tā neko nenozīme.. just the money.. es jūtos nožēlojami.. bļa, es esmu materiāliste, so iepūtiet man.. bet man sāp tie vārdi ko saka tēvs.. sāp, jo patiesība, ko es puspajokam starp savējiem atzīstu, bet dziļi iekšienē ne.. es gribu piederēt mūsu ģimenei, bet nevaru..
man nekad nav bijis tētis.. tikai tēvs, sencis.. nekad es neesmu nosaukusi tēvu par tēti.. tikai tajos dažos brīžos, kad pienākums spiedis.. un katru reizi izrunājot vārdu tētis, man kļuva nelabi.. morāli.. skumji un reizē pretīgi.. ka tik starp mani un ģimeni nav pamatīga plaisa ko? :D :/
atkal sarunas ar tēvu. par ģimeni. par tās nozīmi manā dzīvē. precīzāk - par to, ka man tā neko nenozīme.. just the money.. es jūtos nožēlojami.. bļa, es esmu materiāliste, so iepūtiet man.. bet man sāp tie vārdi ko saka tēvs.. sāp, jo patiesība, ko es puspajokam starp savējiem atzīstu, bet dziļi iekšienē ne.. es gribu piederēt mūsu ģimenei, bet nevaru..
man nekad nav bijis tētis.. tikai tēvs, sencis.. nekad es neesmu nosaukusi tēvu par tēti.. tikai tajos dažos brīžos, kad pienākums spiedis.. un katru reizi izrunājot vārdu tētis, man kļuva nelabi.. morāli.. skumji un reizē pretīgi.. ka tik starp mani un ģimeni nav pamatīga plaisa ko? :D :/
piekrītu..
Es nekad viņam neesmu teicis, ka viņu mīlu. It kā jau tie ir tikai vārdi, vai grūti tos pateikt? Es baidos degradēt to vārdu...
Es bieži ar viņu strīdos, ir cilvēki, kurus mēdz saukt par žēlsirdīgajiem samāriešiem, mans tētis arī tāds ir. Ir jāzin, kam palīdzēt, ir jāzin, cik lielā mērā palīdzēt. Tētis skrien palīdzēt saviem radiem, viņu draugiem, erī nepazīstamiem cilvēkiem. Reizēm cilvēkiem tā palīdzība nemaz nav vajadzīga, citi, savukārt, sāk to ļaunprātīgi izmantot, tā vien liekas, ka man vai tētim nedzirdot, viņu apsmej. Man arī ir gadījies ar tā saucamajiem draugiem un paziņām, palīdzu viņiem ar matemātikas uzdevumiem, programmēšanu un naudu, a kad man vajag palīdzību, mani pasūta tālāk "kas tu tāds, ko tu no manis gribi". Es gribu tēti no tā pasargāt. Es tētim norādu uz problēmu, norādu uz cilvēku nolūkiem, bet viņš mani neuzklausa, sāku izteikt uzstājīgākus argumentus, uzsākas strīds. Es tikai gribu tēti pasargāt, reizēm liekas, ka viņš neaptver visu situāciju (laikam jau ir savādāk, redz viņš savu radu un citu cilvēku attieksmi, bet atsakās pieņemt faktu, ka tie pret viņu var tā izturēties). Bļa, mani brālēni sāk izmantot manu tēti. Ja es kaut ko pasaku par viņa radiem, tētis ļoti uz mani apvainojas. Ja kāds aizvaino mani, es to parasti pieciešu, bet, ja kāds aizvaino manu tēti... vārdus nežēlošu, ja tas ir vīrietis, nežēlošu savu veselību (vai tas būtu mans brālēns, tēva brālis, vienalga, kas, vienalga, cik liels, vienalga, cik labā fiziskajā formā). Daudzi to zin, daudzi tur mēli aiz zobiem...
Laikam jau es Tev nepalīdzēju, pats netieku galā ar savu problēmu,
bet, vai tā tiešām ir problēma?
Varbūt, tā ir jābūt, tas ir mūsu sugas evolūcijas sasniegums, sasniedzot dzimumgatavību, cilvēkiem ir jāveido sava ģimene, būtu slikti, ja ar vienu no vecākiem būtu ļoti labas attiecības. Amerikā, piemēram, bērni ātri vien uzsāk patstāvīgu dzīvi, protams, viņiem ir iespēja dabūt salīdzinoši labi apmaksātu darbu, ātri kļūt finansiāli neatkarīgiem no saviem vecākiem. Pie mums vecās sistēmas laikos tika piekopta pavisam cita politika šajā jautājumā...