ceļinieks...
...ceļš, kas zem kājām sekoja ceļiniekam... meklēja klusumā attaisnojumu... katrreiz kad kāja skāra zemi atskanēja jautājums... soļi jautāja ceļiniekam, kādēļ tas atkal devies ceļā... katrreiz kad pilsēta tika atstāta aiz muguras soļi viņu iztaujāja... katrreiz kad tika kas atstāts atskanēja jautājums kādēļ viņš atstāj visu ko cēlis, ko aprūpējis...

...viņš nekad netaisnojās soļu priekšā... soļiem viņa acīs nebija nozīmes... tie tikai skāra ceļu un vienmēr viņu iztaujāja par pagātni... viņš nekad neklausījās pagātnē... viņš to bija jau dzirdējis un nekad neatkārtoja sevī tās skaņu... viņš sevī klusībā lūdza soļiem piedošanu... viņš zināja, ka tie nekad viņam neko ļaunu nav vēlējuši un nav to pievīluši... tie uzticīgi tam ir sekojuši un dzīvojuši līdzās... līdz mirklim kad tiem atkal bija viņu jāpavada tālajos pārgājienos...
...gadu desmitiem cauri kopš dzimšanas tie viņam uzticīgi kalpojuši un to pavadījuši... tie vienmēr mēģinājuši viņā ieklausīties un izprast ceļa jēgu... sameklēt uz visiem tiem jautājumiem kas uzdots - atbildes...

...soļiem viņa acīs nebija nozīmes... viņu nesa spārni, kas tam bija doti no dzimšanas... spārni, kas nekad nejautāja... spārni, kas zināji kam tie domāti... spārni, kas sajūtu un spēka pildīti pacēla viņu pār soļu jautājumiem un atbildēm... spārni, kas to nesa cauri gadu desmitiem, ļaudami sajūtām pildīt ceļinieku un rādīdami pareizo ceļu...
...cilvēki ikkatrā pilsētā, kur ceļinieks pabija, lūkojās uz viņa soļiem... pildīja sevi ar šo soļu jautājumiem un atbildēm... katru reizi kad ceļinieks ieradās kādā no sava ceļa vietām, kurās mita cilvēki, skatīja viņa soļus un noieto ceļu... vērtēja viņa putekļus uz kājām ko bija sacēluši soļi... tie taujāja viņu... uzrunāja... centās izprast un izzināt... ko tieši viņi viņā vēlējās saskatīt? ...ko nu kurais... cits savu biedru... cits atbalstu savai dzīvei... cits vienkārši juta jautrību un līksmi savā sirdī... bet kas viņiem atbildēja, kas viņiem to deva... viņiem atbildēja soļi, bet dot neviens neko nedeva... viņi savu piepildījumu meklēja šinī ceļiniekā... bet lietas ko meklējuši atrada sevī lūkojoties uz ceļinieka soļiem...
...katrreiz kad ceļinieks pameta kādu no pilsētām, cilvēki neizpratnē lūkojās viņā un jautāja... kādēļ gan viņš laupa viņiem to ko devis... kādēļ viņš tik vienkārši spēj aiziet... bet ceļinieks nekad neatbildēja... cilvēki atkal metās lūkoties soļos... iztaujāt tos un rast atbildes... cilvēki mēģinādami saprast soļus bieži vien pārprotot ceļinieku un nerodot viņā atbildes nodarīja viņam pāri... bet ceļinieks nenesa sevī naidu un atriebību...

...ceļinieks cauri gadu desmitiem un pilsētām ejot sevī tik daudz sāpju bija uzkrājis un ļaunuma, kas tika pret viņu vērstas, ka nejautāja vairs cilvēkiem un neatbildēja... bet bija arī taču laiks kad viņš mēģināja cilvēkus pildīt ar sevi ar savu būtību.. bet tie saskatīja tikai soļus... cilvēki savā pārņemtībā ar pasaules izzināšanu dzīvoja tik savām būtībām un necentās izprast ceļinieku... bet ceļinieks taču bija tik atvērts un nesavtīgs... gribēja tik savā spēkā dalīties... cilvēki to nepamanīja un dzīdamies pēc savas pilnības samina ceļinieka prieku un mīlestību.. ceļiniekam nu atlika tik žēli nolūkoties savos soļos ko cilvēki mīlēja... ienīda... dievināja... apskauda... nicināja... soļos kur tika rastas daudzu cilvēku sāpes un prieki... soļos, kuros cilvēkos dzima mīlestība un naids... soļos, kuros slēpās cilvēku dzīves jēga un bieds...

...kārtējā pilsēta bija pamesta... ceļš, kas zem kājām sekoja ceļiniekam... meklēja klusumā attaisnojumu... klusums apskāva viņa sagurušās acis... acis, kas tālumā jau manīja nākamo pilsētu... pilsētu, kura bija pēdējā... pilsēta, kurai izejot cauri tālāk sākās tuksnesis...

...ceļinieks lēnām iesoļoja pilsētā... tā bija tik savāda... agrāk ceļinieks nebija manījis nevienu pilsētu līdzīgu šai... tik savādi neizprotama un dīvaina... reizē cienījama un reizē smieklīga... ceļinieks soļoja lēnām cauri šai pilsētai līdz apstājās pie kāda no namiņa... tanī mītošie ļaudis viņu uzreiz pamanīja un sveicināja... ceļinieks redzēdams, ka ļaudīm svētki svinami pajautāja vai viņiem nekas nebūtu pret, ja viņš pievienotos šīm svinībām... ceļotājam svētki vienmēr bijuši ļoti tuvi... ceļotājam patika vērot kā cilvēki saņem dāvanas un priecājas par laimes vēlējumiem... ceļiniekam tās bija maz izprastas lietas... ja šī lietas kāds vērsa pret viņu, tad ceļinieks jutās neērti, bet viņam patika lūkoties kā tas viss tiek apkārtējiem...
...svētki bija sākušies... ceļinieka soļi priecājās par cilvēkiem... cilvēki par viņa soļiem... ceļinieks tik nogurušām acīm lūkojās tajos... soļi smējās, soļi priecājās, soļi lielījās un tika apbrīnoti... soļi dejoja un soļi dzēra... ceļinieks tik nogurušām acīm lūkojās tajos... acu skatiens pārslīdēja pār saviem soļiem un pār cilvēkiem... te pēkšņi viņš pamanīja soļus ko nekad agrāk nebija manījis... nē tā nebija viņa soļu ēna... tie bija citi soļi... ļoti līdzīgi viņa soļiem... tie tāpat dejoja, smējās, līksmoja... bet paveroties augstāk ceļotājs sastapās ar nogurušu acu pāri līdzīgu kā bija viņam pašam... nekad agrāk ceļinieks neko tādu nebija manījis... viņš vienmēr domāja, ka tikai ceļiniekiem var kas tāds būt... ka cilvēkiem nekad nemēdz būt šāds acu skatiens... bet paveroties vēl augstāk ceļinieks pamanīja spārnus kas turēja šo cilvēku... spārni taisni tādi paši kā viņam... tik saguruši un noputējuši pilsētas kņadā... ceļinieks piegāja pie viņas spārniem un uzmanīgi notrausa pelēcīgo putekļu kārtu... spārni atvērās un viņa pagriezās pret ceļinieku... viņu acu skaties sastapās un ceļinieks viņas acīs saskatīja nogurumu, vilšanos, sāpes un cerību... acis, kurās slēpās tieši tās pašas lietas, kas viņam... bet vai viņas acis manīja ceļinieka acis? ...jeb tās tikai nolūkojās uz viņa soļiem?

...ceļinieks nespēja tam ticēt... ticēt tam, ka saticis kādu kas spētu ielūkoties viņā pašā... tomēr tik daudz sāpju un vilšanās viņu pilda... tik grūti noturēties lai nesalūztu... un kas notiks kad pēdējā lāse sāpju un vilšanās viņu pildīs, lūzīs viņš tik atstādams vairs savus soļus... bet acis kas lūkojās viņā bija tik lūdzošas un maigas... acis kas pieskārās viņam un spēja dot neaprakstāmu miera sajūtu... nē ne tādu kā klusums kas apskauj soļus kad ceļinieks dodas no pilsētas uz pilsētu, bet gan mieru viņam pašam... mieru kas palīdz nomākt sāpes... bet vai šī sajūta ir patiesa, vai ceļinieks drīkst tai ļauties un atvērties... aiz šīs pilsētas tak ir tikai tuksnesis... varbūt viņš pats sevi māna un nevēlas aiziet tuksnesī... bet spārni viņu tik nes pretī viņai un apskauj to... viņas spārni sakustas un mēģina pacelt viņus abus... tai brīdī ceļinieks pēkšni sajuta cik gan noguruši ir viņa spārni... cik gan viņa soļi ir smagi... ceļinieks satvēra viņas rokas un atraisījis savus spārnus no viņu stāviem spēcīgi vēzēdams pacēla tos augstu jo augstu... cilvēki lejā tik lūkojās un sauca traki kas traki... bet viņi nemanīja viņu abu spārnus... viņi tos neredzēja... cilvēki tik spēj manīt viens otra soļus... ceļinieks tik kavējās šai mirklī un baudīja to... tas beidzot spēja sniegt to kas viņam tik sen jau bija pietrūcis... sajūtu kad tu varu ieskatīties kāda acīs un tavās acīs ar kāds lūkojas... kaut arī varbūt ceļiniekam tomēr lemts tuksnesī doties... tomēr šis mirklis ceļiniekam dārgāks par visu pasaulē... kaut šai sajūtai nebūtu jābeidzas un klusumam nebūtu jāapņem ceļinieka soļus tuksnesī...

...viņi abi lēnām sāka slīdēt gar pilsētas malu lūkojoties tuksnesīgajā tālumā kas bija aiz pilsētas... cik gan apbrīnojami spēcīgi tomēr vēl bija viņu spārni...

...tie dīvainā un reizē ar apbrīnojamu mieru pārņemtā ritmā šķēla gaisu... katra viņu kustība bija apbrīnojami liega un gaisīga... tālumā vīdēja pilsētas mala... malai aiz kuras bija tuksnesis ar neaptveramiem plašumiem un tālēm... bet spārni tik nesa viņus uz to pusi... nonākuši līdz tuksneša malai viņi apstājās un augstu gaisā paliekot viens otru apskāva ar saviem spārniem... viņos valdīja nelies satraukums par to kas tālāk sekos... kurp tiem būs jādodas... kurš no tiem paliks un kurš dosies tālāk... bet tai pat laikā viņos valdīja neapslēpts un kautrs prieks par to, ka ir kopā un satikušies... laime un svēts miers viņu sirdīs radās...

...pēkšņi tālumā bija saklausāma tāda kā ūdens čaloņa... viņu abu galvas pagriezās pret bezgalīgā tuksneša klajumu... tālumā pie apvāršņa varēja manīt tādu kā zilgmi kas pletās plašumā... pēc mirkļa viņi saprata, ka tuksnesis pārvēršas par milzīgu ūdens klaju... ūdens, kas pārklāja nedzīvo tuksnesi bija tik dzidrs un zilgans, ka viņu nogurušās acis tajā veroties guva atslābumu un mieru... acis vairs neskatīja pelēko krāsu... manīja tik spilgtos un dzīvīgos krāsu toņus...

...ūdens bija pārņēmis visu bezgalīgi tuksnešaino klaju... tas apstājās tieši zem viņiem... liegā nemierā skalojās turpu un šurp... viņu spārni atraisījās no viņu stāviem un liegi nolaida viņus ūdens malā... kājas maigi iegrima miklajās smiltīs un ūdens viegli apskaloja tās... viņi lūkojās viens otram acīs un viņu sejās iedegās patīkama maiguma sajūta... viņu lūpas rotāja bikls un mierpilns smaids kam pievienojās nu jau nesagurušās acis... viņu sejās rotājās smaids, kas vēstīja par viņos esošo saviļņojumu un prieku... viņu spārni bija sakļauti un spoži mirdzēdami spēka pilni rotāja viņu muguras...

...blakus tiem miklajās smiltīs parādījās burtu zīmes, kas veidoja teikumu... "Viņi bija radīti šai zemei un cilvēkiem, bet nezināja, ka arī viens otram..."

...pagāja gadi un ūdens skalodamies bija dzēsis daļu burtu zīmes... bija palicis vairs tikai "Viņi bija radīti šai zemei un cilvēkiem..."

...viņš jau bija cits ceļinieks un viņa atguvusi spēkus vairs nejuta savus spārnus... lūkojās tik savos un apkārtējo soļos... viņš satrūkās kā no miega tikko modies... viņš lūkojās viņas acīs... tās lūkojās cauri viņa skatienam kaut kur tālumā... tās bija kā no kristāla... caurspīdīgas...
viņš vēlreiz satrūkās, jo aptvēra, ka viņa visa ir no kristāla... nekustīga, nedzīva...

...ceļiniekam gadiem ejot spārnu vēziens bija kļuvis spēcīgāks... spārni kā no titāna izturīgi... sen jau vairs ceļinieks nesoļoja, tik ļāvās spārnu spēkam... nemina tas zemē pēdas, soļus atstājis pagātnei...

...viņš pietupās un spēji lēca gaisā spēcīgi cilājot spārnus... no augšas viņš manīja, ka līdz šim bija stāvējis starp divām sienām... viņi abi bija nolaidušies aiz pilsētas mūriem, kur sākas tuksnesis, bet nemanīja, ka priekšā esošā jūra ir tik attēls uz lielas sienas... viņu pārņēma dusmas... tas metās zemē... trieca spārnus pret zemi... nogranda milzīgs sprādziens... viss, kas viņam apkārt tika putekļos satriekts... sabruka sienas... aiztecēja jūras ūdens... viņas kristāla putekļi pacēlās līdz padebešiem un iemirdzējās kā zvaigznes...

...ceļinieks piecēlās, notrausa putekļus, sakļāva spārnus un devās tuksnesī... bez naida, dusmām un nožēlas...