klusumā...
Man gribas kliegt... man gribas trakot... gribas kaut ko muļķīgu runāt, ākstīties, cīnīties ar savām sajūtām, nesaprast kas vispār notiek, gribas raudāt, kādu sist un lamāt, gribas lēkt no tilta... gribas būt mazai tīņu meitenei, kura plosa sevi un apkārtējos, kuru neviens nesaprot... gribas buut haosam...

Bet nevar tak... ir jābūt kārtīgam, nosvērtam, nopietnam, savaldīgam, visam ir jābūt pārdomātam un racionālam... nez kādēļ ir izveidojusiesn sajūta ka kad viss tiek kontrolēts, tad ir tāda kā stabilitātes sajūta, maldīga un melīga... uzmācas ar sajūtām ka tev ir jābūt laimīgam, ar visu apmierinātam un nesatricināmam...

laikam viss augstāk minētais ir tapēc ka neļauju sevi nekam pieķerties un es nekam neuzticos šai pasaulē, ja nu vienīgi universam, bet pat tur viss ir relatīvs...