rudens
Ināra septembra vidū aizgāja. Rakstu šīs rindas un gribas raudāt, bet zinu, ka nevajag. Mīlu.
Naktī pirms bērēm bija dīvains sapnis, kuru neatceros, bet atceros sajūtas, kad pamodos, man gavā bija skaidra frāze - "tu tikai mīli viņu." Un es mīlu. Ļoti.

Priecājos, ka aizbraucu jūlijā uz Mazsalacu, paspēju. Es zinu, ka nedrīkstu kādu vainot, sevi arī ne, bet ar Omi un Mimī saistās sajūtas, ka nebiju paspējusi. Kaut arī tagad gribu domāt, ka esmu sev piedevusi. Dzīve ir tagad, un tā negaida.

(norit asaras pār vaigu)

_________________________________________

man ar tām jaunajām lapām iet lēnām un bieži vai ātri, bet reti pēc sāpīgām mācībām. sevis audzināšana nav ātra un ieradumu laušana arī ne. Pirms 5-6 gadiem Dāvis teica, ka esmu dzelzs sieviete, ka ar savu gribu varu visu. Tagad liekas, ka toreiz vairāk biju apjukusi, nekā zināju, ko gribu, bet par to runāt mācēju pāriecināti. Tagad ir otrādāk - vairāk zinu, ko gribu, bet nesaku skaļi. vārdam ir spēks.

es negribu sākt ar solījumiem, bet ar paradumu maiņu. maziem solīšiem. tā, laikam, ir mana apņemšanās šim gadam, lai nu cik ilgi tas sanāktu.

un vēl - esmu apzinājusies, ka darbaholisms nav laba lieta, protams, ir jāaug, bet tas nav tikai darbs, kas ļauj justies labi.

tie ir tuvie cilvēki, profesionālā un personiskā izaugsme kopā.