Savāda sajūta.

Es vakar neaizgāju uz NATO stratēģiskās komunikācijas vieslekciju tikai tādēļ, ka būtu jautājumi, par kuriem es negribu runāt. Gļēvi. Un es tā daru, man kauns, bet kaut kā sev piedodu. Es vairāk sevi saudzēju, nekā kādreiz. Lai gan, šī saudzēšana ir tāda - nu ok, var jau iztikt - saudzēšana.

Kā Alise teica, kad vēl es atļaušos pieņemt tādus lēmumus? Vēlāk būs ģimene, bērni, darbs, vēl kaut kas, ko nepamestu. Izvēle ir tagad, un man tas jādara. Citi nosoda, jo neesmu tas stulbākais topošais starptautisko attiecību eksperts, bet ticu, ka, ja studētu fiziku, nebūtu stulbākais jaunais fiziķis. To varētu teikt par daudzām sfērām, nu, neskaitot ķīmiju vai IT.

Man šobrīd liekas, ka darbs ĀM nav tas, uz ko man jātiecas. Man jātiecas saprast, izprast, atrast. Ko tieši? Nu pavērt redzesloku, redzēt vairāk. Es gribētu pēc absolvēšanas atgriezties LV un iestāties iespējamajā misijā. Jau ar jaunām mācību metodēm, pieredzi. Gribu atrast to punktu dzīvē, kad saprotu, kas aizrauj.

Man riktīgi gribās attiecības, bet nē. Tajā pat laikā negribās. Nezinu nevienu, izņemot Artūru, kas šobrīd varētu aizraut. Tomēr nezinu, vai tāda aizraušana nebūtu saistīta ar to, ka viņš ir jauks :D Huh. Ko nu daudz par to.

Nesen redzēju intense sapni ar Lūkasu. Ahhh, tas gan ir vīrietis. Jana jau zina, ka viņš ir neeenormāli tāds - nu, pievelkošs. Kā to sauc.. par seksapīlu? Ahhhhh.

No darba līdz pat vīriešiem.

Kad man bija 18, bija aktuāla Lilly Allen dziesma "22". Tā bija par to, ka 22 gadu vecumā pienāk lūzums, nezini, kas ir kas. Toreiz man likās, ka mani tas neskars. Čau, likteni! Smieklīgi nedaudz, bet, visticamāk, ka šis ir defying year. Šie 2 gadi SP ir bijuši lif-chanching. Ja man jāraksturo brīdis manā dzīvē, tad this is it. Hello!