čau čau

Piektdien bija vēlēšanas, tagad esmu ārējās komunikācijas virziena vadītāja. Un tā savādā sajūta, kad ienāc auditorijā pēc tam, kad publiski izklāstīts viss par un ap tevi, ienāc, nezinot, vai esi balts vai melns un tajā brīdī esi tikai tu pats, tev vajag pietikt ar savu pašvērtību, lai zinātu, ka jā, esi cienīgs tur atrasties. Un es esmu.

Bļaģ. Nē, es negribu lamāties, bet pasakiet man, kur meklēt īstos avotus, kā saprast lietas? Nu es nevaru paļauties uz mānīgām emocijām, kuras jau n-tās reizes piečakarējušas.

Nedomāju, ka viņš ir mainījies, es esmu mainījusies nedaudz, bet ne tik ļoti, lai krasi mainītu domas. Kas tad ir mainījies? Apstākļi? Attieksme pret tiem? ES NEZINU.

Es tiešām gribu, lai viņš mani uzaicina uz Ziemassvētku balli. Tāds naivs sapnis, bet es gribu!