Ja šodien ir sākums, lai būtu I
Pirms nedēļas notikušie Briseles sprādzieni satricināja. Akla blenšana telefonā, lai saņemtu ziņu, ka ar savējiem viss kārtībā. Atvieglināta nopūta pēc tam, kad lasu, ka visi veseli. Smagums par to, ka tas vispār noticis, un par cietušajiem. Klusums.

Prāga - Madride - Rīga - Dublina - Tartu - Rīga [15 dienas]. šāds ir mans maršruts, kas sāksies jau nedēļas beigās.

Šovakar otro reizi noskatījos The Dressmaker. Tik daudzos līmeņos lieliska filma. Skumjā ironija, kas to caurvij, atsvaidzina un padara par kripatu priecīgāku. Kad skatījos otro reizi, pirms filmas titros pamanīju, ka filmu ir atbalstījusi viena no indigenous people societies. Skatījos citādā kontekstā uzreiz, analizējot, ko nozīmē dzīvot visu mūžu tādā miestā, un kas mainās, kad ierodas kāds no ārpasaules.
Saista arī spēcīgais, tomēr arīdzan ievainojamais galvenais personāžs, kas ir sieviete. Un viņas dzīve nebeidzas ar citu ļaužu aprobežotību vai skumjām par mīļotā zaudēšanu. Man liekas, ka mūsdienu kino industrija pārāk bieži veido sieviešu tēlus, kas atkarīgas no vīriešiem, attiecībām, tādējādi reflektējot uz skatītājiem.

Anyway.
Līdz svētdienai jāpaspēj sarakstīt dokumenti, aiziet nogriezt matus, dabūt to izvirzījumu (beidzot), pavakariņot ar Asnati un vēl šis tas.

Life's good. Most of the times.