par cilvēkiem
Man patīk balstīties uz racionāliem, loģiski pamatotiem argumentiem. Lai arī pati sevi pieskaitu intuitīvajiem, emocionālajiem cilvēkiem, argumentāciju vērtēju augstāk nekā emocionālu savārstījumu, protams, atzīstot, ka cilvēks ir un paliek cilvēks.
Kādēļ es tā stāstu? Vienkārši, psiholoģija, lai arī "logos" - zinātne, un viss, kas saistās ar cilvēku emocionālo dabu, ir vismazāk zinātniski pamatotais šajā kontekstā, tomēr viens no nozīmīgākajiem faktoriem. Mācībās runājam par 3 ārpolitikas analīzes līmeņiem - sistemātisko, valstisko un individuālo, individuālajā nonākot līdz audzināšanas faktoram, bērnības traumām. Ja tā padomā, tas ir tas, ar ko viss sākas - cilvēki pasauli iepazīst caur emocijām un tikai tad, aplaužoties, sasitoties, nobružājoties, tās sāk slēpt, bet viņas jau nepazūd.
Politikā tāpat individuālais faktors ir viens no nozīmīgākajiem, nezinu vai pat lielākajam aprēķinātājam viņa intereses nekad nav ietekmējušas emocijas. Tiešām nezinu, bet domāju, ka ir.
Tas nozīmē, ka, lai būtu labs analītiķis, teicams analītiķis, jāzina detaļas, sīkumi, kas ir šķietami nenozīmīgi. Atkal nonāku pie secinājuma par mazajām lietām - ka tās ir neatsveramas nozīmes.