Bezmiegs.
Un izskatās, ka nākamie mēneši paies ceļā. Vienīgais jautājums - uz kurieni? Mani nedaudz satrauc mana klasiskā veidā saprotamā "bezmērķība" - ka ilgākā laika griezumā nezinu, kur atradīšos. Pat nezinu, vai tas ir uztraukums par to, vienkārši kaut kas liek par to domāt. Labāk aizmirst, jo ir mērķi, tas nekas, ka nav uz 20 gadiem.

Vēl mēnesis līdz pirmajam gada trakajam notikumam. Reizi 14 gados - un tieši šogad man sanāk vadīt šo projektu.
Pēc tam plānā Koreja un Oslo. Tad Kopenhāgena un Erevāna uz divām nedēļām ar gada otro trako notikumu. Pretty much, pēc tā viss var mainīties (ne tikai manā dzīvē, bet arī visas Eiropas sistēmā. Haha, neesmu tik ietekmīga, tādēļ te ir jāsaprot, ka runāju par diviem atsevišķiem notikumiem, no kuriem viens ir EHEA). Jāaiziet ar Anitu pusdienās, lai viņa mani sapurina. Tieši tas, kas vajadzīgs.

Pēc Izraēlas skaidrs ir tas, ka viss ir jau izplānots pirms. Nedaudz jūtos liekulīgi par to, ka pagājšgad Vīnē biju gatava organizāciju apgāzt par šādām shēmām, bet šogad, zinot visu un esot daļai no tā, esmu mierā. Un sanāk, ka cīnījos nevis par principiem, bet gan to, lai būtu informēta par visu. Tajā brīdī gan likās, ka ir citādi. Stulbi, bet nevajag melot sev.