like the silence of the violence
Mans miers ir mans nemiers.

Esmu tajā situācijā, kad pēc tam, kad kāds parāda, ka Tu viņam patīc, pēc fiziskas tuvības, negribās laist vaļā, gribās turpināt. Bet ir brīdis, kad nesanāk. Un man negribās palaist. Meh.

Negribu nodarbināt prātu ar muļķībām. Vienkārši negribu, bet sanāk.

Dzīve ir skaista. Ar Helgu un Kristu sēžam ofisā. Jānis visu laiku, katru dienu, raksta, uztraucas un jautā, kā iet. Bet man ar to nepietiek. Gribu Viņu. Un tur nav racionāla izskaidrojuma, jo es viņu nepazīstu. Helga vakar stāstīja par to, ka viena viņas draudzene esot rakstījusi kādam, ka grib iepazīties tuvāk, un viņai atbildēja, ka negrib. Bet man nav bail. Ir labi zināt. Ai, kaut ko murgoju.

Līva, saņemies!