2. daļa, pēdējās lapas
Tagad bija tikai jāatrod Mareks. Mareks bija gara auguma, melnīgsnējs puisis. Melnie mati kontrastēja ar viņa zaļajām acīm. Viegli arābiskā seja vienmēr bija nosvērta un mierīga. Natai tas puisis patika. Klasesbiedrs viņš bija lielisks un jautrs, tikai viņš bija tas gudrais puiša tips, kas vienmēr visu apsvērs, apdomās un tad tikai kaut ko teiks. Tas Natu mazliet tracināja, bet gadījās arī mirkļi, kad šķita, ka nenoturēs nagus un noskūpstīs viņu.
Gaitenī bija drausmīga drūzmēšanās, troksnis un smaržas. Nata domāja, ka tūdaļ vairs neizturēs tās šausmas, kas viņai tagad bija visapkārt. Pēkšņi Natu kāds sagrāba aiz rokas un pavilka sāņus pie sienas. Nata ieraudzīja paveramies debesu skatu- divas meitenes īsos baltos svārciņos, kuru malās bija pūkas, un gaišās džinsu jaciņās viņu apkampa un sabučoja. Eņģeļi- Nata tomēr bija nomirusi un nokļuvusi debesīs. Tomēr izrādījās, ka tās bija Anna un Katrīna. Skaistas meitenes ar piesitienu uz muļķīgām izdarībām un puišu medībām. Un tas viss nāca “dabiski” un “netīšām”. Kā Nata mīlēja tās meitenes- labāku dienas uzlabotāju viņa nespēja iedomāties.
“Kas jaunāks jums meitenes?” Nata bezjēdzīgi jautāja. Šim jautājumam nebija jēgas- dzīvē nekas jauns nenotiek, viss tas pats vecais, tikai purni, kas to dara, mainās. Un tagad Natai bija jāklausās par vakardienas pasākumu, kurā viņas ir bijušas. Pēc vārda “Essential” Natai sametās nelabi.
“Jūs arī tur bijāt?” Nata ar drūmu cerību, ka viņas tomēr nebija, pajautāja meitenēm.
“Protams, ka bijām. Neatceries, mēs taču vēl dejojām kopā! Bet mēs ātri aizbraucām, zini, mūs piedāvāja aizvest uz mājām.” Katrīna, savas pretdabiski lielās acis aktīvi mirkšķinot, atbildēja. Cik muļķīgi- Nata nodomāja- mūs redzēja kopā. Tas jau ir diezgan nopietns iemesls, lai beigtu dzert vairāk kā vajag. Viņas galvā sāka uzplaiksnīt vieglas atmiņu atblāzmas. Tā trakā ārdīšanās bija ilgu laiku pirms tam, kad Nata lietū stāvot iebelza tam puisim. Tas arī nozīmēja, ka viņas nevarēs Natai paskaidrot, kāda velna pēc viņa to vispār darīja. Nata pasmaidīja, iedeva meitenēm bučas uz vaigiem un devās tālāk.
Noskanēja zvans uz stundu. Natai atnākt uz skolu bija prasījis 25 minūtes ierasto 10 minūšu vietā. Un atlikušās 10 minūtes viņa bija pavadījusi pārmijot dažus vārdus ar pazīstamajiem.
Klasē Nata ievilkās pilnīgi izmocīta. Vajadzēja tomēr paēst brokastis. Skolotāja kaut ko intensīvi sāka runāt. Nata bija atvērusi savus pierakstus, lai mierīgi varētu vēl kādu stundiņu pasnaust. Stunda viņai norisinājās 1.stāvā. Logi bija pavērti uz ielas pusi. Nata sēdēja pirmajā solu rindā pie logiem. Viņa varēja saskatīt katru, kas pagāja garām. Katras mašīnas vadītāju.
“Lapsas jaunkundze,” Nata ar šausmām uzķēra skolotājas izsaucošo toni. Viņai riebās, kad sauc viņas uzvārdu. Viņa nelīdzinājās lapsai. Tas pat nebija viņas īstais uzvārds. Kaut gan katrs skolotājs vismaz vienu reizi dzīvē viņas izgājienus bija pielīdzinājis lapsas viltīgajai dabai.
Nata bezpalīdzīgi paskatījās uz skolotāju. Viņa sēdēja viena pati. Vismaz tik nozīmīgās stundās kā vēsture viņa pilnīgi noteikti sēdēja viena pati.
Skolotāja vēl apmēram pusminūti skatījās uz Natu. Izskatījās, ka viņa kaut ko ļoti gaidītu. Nata pat zināja, kas tas varētu būt. Šī skolotāja vija vienīgais eksemplārs visā skolā, kas jautājumu uzdeva tikai vienu reizi. Viņa izsauca trīs cilvēkus. Ja neviens no šiem trīs nelaimīgajiem nav uztvēris viņas monologā jautājumu, visi trīs saņem nesekmīgu atzīmi.
Nata cerēja, ka viņa ir pirmā. Taču pēc Edgara un Kristapa sejas izteiksmēm varēja manīt, ka viņa laikam tomēr ir pēdējā no trijotnes.
Nata saslējās mazliet staltāk krēslā un ieelpoja.
“Es vairāk piekrītu vispārpieņemtajam viedoklim, par šo tēmu es nevaru tā īsti izteikties, skolotāj,” Nata pati tā īsteni nesaprata, kāda velna pēc viņa to pateica. Viņa bija dzirdējusi nostāstus, ka ar šādu atbildi vienā no pieciem gadījumiem var izglābties.
Klasi pāršalca smieklu vētra. Nata cerēja, ka vismaz skolotāju tas arī būs uzjautrinājis. Skolotājas seja sāka mainīties no viegli baltas uz sarkanīgi violetu.
“Lapsas jaunkundze, ja jūs piekrītat vispārpieņemtajam viedoklim viduslaiku kultūrā par to, ka zeme tomēr ir plakana, jums laikam patiešām viss nav kārtībā. Vai ar jums ir bijusi smaga nakts?” Viņa ieturēju patosveidīgu pauzīti.
”Labi, šoreiz es piemiegšu acis uz jūsu atklāto neklausīšanos. Bet nākamajā reizē...” skolotāja pakratīja pirkstu un pasmaidīja. Vegeres smaids patiešām bija skaists. Viņa reti kad smaidīja, bet ja smaidīja, tad viņa iesvēla citos tādu pozitīvās enerģijas lādiņu, kā neviens cits šajā skolā jelkad varētu.
Nata atkal pievērsās ainai, kas pavērās aiz loga. Mašīnas traucās garām skolai. Viena pēc otras. Viena pēc otras. Nogurdinoši. Vakar lija visu nakti. Tagad bija noskaidrojies. Katra mašīna uzplēsa tēraudpelēkajās peļķēs zeltainus viļņus, kas izšķīda pret raupjās ietves malu ar sudrabaini pelēkām putām. Katra mašīna. Viena pēc otras...
Nata klausījās Vegeres vienmuļajā, monotonajā tonī. Stunda gāja neticami raiti uz priekšu. Nata paskatījās pa logu un gandrīz no pārbīļa izvēmās- uz ietves stāvēja puisis ar salmu krāsas matiem. Stāvēja un smēķēja. Tad negaidot viņš paskatījās tieši uz Natu. Viņas sirds gandrīz apstājās. Viņa spēji pieleca kājās. Krēsls, uz kura viņa sēdēja, ar skaļu blīkšķi nokrita uz zemes. Puisis aiz loga ar acīm sekoja viņas kustībām. Tad viņš nometa izsmēķi, pasmaidīja un, cigarešu dūmiem izvirstot apkārt viņa galvai, pagrieza muguru Natai un viņas skolai, lai dotos pāri ielai.

Nata apcirtās un ātri sāka soļot uz durvju pusi. Viņai vajadzēja vēl reizi satikt to mērgli. Ko viņš meklēja pie viņas skolas? Pie viņas klases. Pārsteidzošāks būtu tikai tas, ja viņš būtu ienācis klasē un pateicis, ka ir viņas sen pazudušais tēvs. Natas sirds dauzījās kā negudra. Vegere kaut ko Natai aiz muguras vēl sauca. Viņa nereaģēja, tas puisis varēja aiziet un pazust.
Nata izskrēja ārā pa durvīm un skatījās pāri ielai, kur puisis ar salmu krāsas matiem bija pazudis. Viņa nevarēja saskatīt viņa muguru. Neviena gaiša vīrieša galva nesoļoja prom. Tad viņa pamanīja, ka visa klase ir pielipusi pie logiem, caur kuriem Nata bija pamanījusi puisi.
Vegere atvēra logu: “Natālija Lapsa, vai jūs kādu izskrējāt satikt?”
“Nē, man vienkārši likās...” Natai aptrūkās elpa. Pāri ielai, netālu no kanāla viņš stāvēja. Nata kā hipnotizēta skatījās uz puisi. Viņš atkal smaidīja. Šķita, ka viņš gaidītu viņu. Šķita, ka viņš mazliet pielieca galvu, ka viņš viņu... Izaicina? Natas dzīslās sastinga asinis. Viņa dzīvnieciskais smaids biedēja un pievilka Natu.
“Tad varbūt nāciet uz klasi, jaunkundze,” Vegere mazliet garlaikota uzsauca.
“Nē, pasakiet Marekam, lai savāc manas mantas,” Nata ievilka elpu un pārgāja pāri ielai. Vegere aiztaisīja logu un kaut ko pateica Marekam. Viņš tikai pamāja ar galvu un centās sekot Natai līdzi ar acīm caur logu.
Nata lēnā garā tuvojās puisim. Ar katru soli, ko Nata spēra tuvāk viņam, viņai šķita, ka sirds sitas arvien ātrāk un ātrāk. Saule plēsa Natas nogurušās acis pušu. Tās zeltainie stari nežēlīgi svilināja Natas plakstus. Puisis izskatījās uzjautrināts.
“Es jau tā arī domāju, ka tu iznāksi ārā,” viņš mierīgi novilka un aizsmēķēja vēl vienu cigareti, “Smēķēsi?”
“Nē, es nesmēķēju,” Nata novērsa skatienu no cigarešu paciņas. Viņa vēl joprojām smirdēja pēc rīta cigaretes, vēmekļiem un pohām, bet no šī puiša ņemt cigaretes bija pāri viņas godam. Puisis nosēcās. Tas laikam bija smiekliņš. Viņa balss vispār bija ļoti dobja un zema.
“Kā tu uzzināji, kur es mācos?” Nata pievērsās puiša sejai. Tas gan nebija pats svarīgākais jautājums, kas viņu nomāca, bet viens no pašiem svarīgākajiem gan.
“Es strādāju tepat netālu. Un nemaz nezināju, ka tu te mācies. Es vispār nedomāju, ka tu vēl mācies skolā.”
Puisis mierīgi skatījās pāri Natai. Viņš varēja būt nenosakāmajā vecuma grupā no 20- 30 gadiem. Viņa acis bija vēl joprojām sarkanas, varavīksnene bija tumšā krāsā. Nevarēja saprast, vai acis ir pelēkas vai zilas, vai zaļas. Nata bija labi, ja līdz viņa plecam. Puisis bija ģērbies zilā auduma mētelī, kurš sniedzās līdz ceļiem, kājās viņam bija dilinātas džinsa bikses un sporta kediņas, mugurā- adīts džemperis baltā krāsā. Pašlaik Nata viņu vērtētu uz 7+, ja vien viņa tik ļoti nebaidītos no viņa.
“Kas tu īsti esi?” Nata vēlreiz jautāja.
“Es esmu tavs draugs, meitēn. Es tā skatos, ka tu neko daudz neatceries no savām izklaidēm,” puisis paskatījās Natai acīs. Vējš spēji iesita Natai sejā viņa smaržu. To pašu, ko viņa bija jutusi šodien pie durvīm, kad viņš aizgāja. Tas pats salkanais muskats. Viņas vēderam izkrita pamats. Pāršalca karstuma vilnis un uzreiz pēc tam visu viņas ķermeni pārklāja auksti sviedri. Viņa ar grūtībām norija siekalas. Sajūta nebija no patīkamākajām.
“Labi, man jāiet. Varbūt vēl kādreiz saskriesimies.” Viņš novērsa acis no Natas un pagriezās, lai ietu projām.
“Hey, bet kā tevi sauc?” Nata spēji atguvusies uzsauca puiša mugurai. Viņš apstājās, apgriezās, viegli pielieca galvu un pasmaidīja Natai. Tad atkal apgriezās un devās prom pa bruģēto gājēju celiņu, kurš laistījās zeltainā saules krāsā, jo bija lietus slapjš un nomazgāts.
Nata nodrebinājās. Tas nebija plānotais dienas iesākums.