2. daļa, pirmās lapas
2
Nata stāvēja un skatījās. Baudīja skolas skaistumu un lepnumu. Viņa vēl reizi ievilka cigaretes dūmus un saviebusies izpūta mentola dūmu mākoni sev no plaušām.
“Kas gan var būt skaistāks?” Nata nošņāca un nometa izsmēķi uz ielas. Viņas rokas vēl joprojām trīcēja. Gan no rīta satraukumiem ar savādo puisi, gan sakarā ar vakardienas dzerstiņu.
Natai bija viegli nelaba dūša. Tā parādījās pēc tam, kad viņa bija izgājusi no mājām. Ar savu lielisko pašsavaldību un gribasspēku viņa bija jau divas reizes apspiedusi vēlmi izvemties. Taču tagad, tuvojoties skaistajai celtnei, patiešām sāka pārņemt nopietna vēlme, drīzāk jau nepieciešamība, pēc vemšanas.
Nata gāja un centās turēties pie domas, ka viņai nevajag vemt.
Nevajag, nevajag, nevajag.
Pēkšņi visu viņas ķermeni caurstrāvoja auksta, smalka sajūta, it kā diegs, kas vijās no pirkstgaliem uz augšu uz kājām, vēderu, caur mugurkaulu, skrimsli pa skrimslim, kaklu, rīkli... Natas žokli it kā sagrāba nevarības ciešais tvēriens. Abās rīkles pusēs pie mandelēm sākās kņudinošas un spazmatiskas kontrakcijas. Nata pielika roku pie kakla, lai viņas žoklis pats par sevi neatkārtos no nevarības, taču bija jau par vēlu- viņas kuņģis sarāvās un presīte sarāva Natu čokurā. Viņa izvēmās ietves malā. Tieši pretī skolai. Nata aši pietupās un sāka sevi lādēt par nevarību un stulbumu. Viņa ieelpoja un gribēja jau celties. Pēc ieelpas viņas kuņģi atkal sarāva čokurā un viņa izvēmās vēlreiz.
“Nolāpīts!” Nata dusmās nobubināja. Pēc vairākiem spļāvieniem, lai tiktu vaļā no drausmās, rūgtās garšas mutē, Nata piecēlās un sāka izmisīgi rīt siekalas. Tas mazliet atvieglināja vēlmi atkal izvemties.
Nata iegāja pa nopulētajām, zaļajām durvīm. Viņai sejā iesitās skolas siltais smārds. Botu, grāmatu un melnu matu smarža. Sāka šķebināt vēl vairāk.
Pie dežūrgalda sēdēja cilvēciņi un kaut ko dzīvi pārrunāja. Cik, šausmīgi. Viens no viņiem pagrieza galvu uz Natas pusi un pasmaidīja. Viņam bija brūni, viļņaini mati un necils smaids. Kaitinošs puisis. Mēdza būt lielisks, kamēr Nata nebija ar viņu sagājusies, pēc kādas nedēļas puisis sāka kaitināt. Nata viņam pasmaidīja. Laikam tas izskatījās drīzāk pēc viebšanās, jo puisis piegāja pie viņas un paņēma aiz rokas.
“Tev viss kārtībā?” viņš norūpējies pajautāja.
Nata neticīgi paskatījās uz viņu. Vai tad viņa patiešām izskatījās tik ļoti slikti?
“Jā, viss ir labi, vakar tikai mazliet pārspīlēju ar izklaidēm.”
“Jā, dzirdēju. Mareks jau stāstīja.”
“Mareks? Kādā jēgā Mareks?...” Tad Natai atausa nākamais vakardienas filmas fragments. Ne jau tas pats glaimojošākais stāvoklis. Viņa vēma. Viņa bija ar Mareku tualetē. Natas sejā iesitās karstums. Viņa vēl bija domājusi ar Mareku uzturēt normālas pieaugušo attiecības. Kaut gan viņš bija viņas klasesbiedrs. Cik, šausmīgi.
“Nu, Mareks teica, ka tev “Frančos” bija palicis diezgan nelāgi ap sirdi... Nu vai dūšu” Kaspars nosmīnēdams teica. Viņš paskatījās Natai acīs un mazliet pievilka viņu sev klāt.
Natai sareiba galva. Vienmēr, kad viņa pietuvojās viņam, Natas galva sagriezās kā virpulī un vienīgais, ko gribējās, bija pieglausties viņam klāt un nelaist vaļā. Bet tas laiks bija jau garām, tā nedēļa viņas dzīvē, kad viņa ļāvās šim vājumam un galvas reiboņiem, bija pagājusi. Nata uzlika plaukstu uz viņa krūtīm un pasmaidīja.
“Es sameklēšu Mareku un sadošu viņam pa muti, ja jau viņš šitādas runas par mani transportē tālāk...” Natas acis atkal sastapās ar Kaspara acīm. Tas nebija tik vienkārši kā varētu likties. Starp viņiem bija kaut kas tāds, ko Nata negribēja atzīt. Un tad, kad Nata padevās šim vilinājuma, Kaspars viņu atgrieza realitātē nopietni un klusi iečukstot viņai ausī “Nedari tā”. Tas Natu gan biedēja, gan satrauca, viņai vienmēr ir bijusi vēlme iegūt sev puisi, pret kuru viņa vienmēr justu kaisli. Te viņš stāvēja un jau tagad jauca viņai galvu, bet... bet viņi vienkārši nevarēja būt kopā. Nevarēja.
Nata saņēmās un ievilka elpu. Kaspars atkāpās. Nolāpītā eiforija atkāpās līdz ar viņu. Izjūtas atkal pazuda. Kā klusa migla. Dullums.