1. daļa, 1. lapa
1

Saules stari klusi krita uz grīdas. Rīts bija vēls. Uz spilvena vijās medus krāsas sprogas. Tās klusēja un mirdzēja saules pielietajā istabā. Mati bija gari un sniedzās pāri gultas malai. Uz kailā pleca sitās viņas pašas elpa. Viņa kavēja.
Saules pielietajā istabā bija tikai gulta. Tā stāvēja istabas vidū. Rāmis bija veidots no grebta koka. Tā bija dārgākā mēbele visā dzīvoklī. Nata dzīvoja Ulmaņlaika lielajā dzīvoklī, divas istabas ar augstiem griestiem, gaišām sienām un lieliem logiem.
Istabā negaidot atskanēja griezīgs zvans.
„Nolāpīts!” atverot acis norūca Nata.
Tas bija durvju zvans.
Viņa lēnām piecēlās sēdus un cerēja, ka tas bija tikai murgainā sapņa turpinājums. Murgainā sapņa murgainais nobeigums.
Atkal atskanēja zvans.
“Nolāpīts...” nošņācās Nata un piecēlās. Vakardienas pasākums deva ziņu. Natas ceļgalos ieslīdēja viegla trīsa un šķita, ka varētu labāk pasēdēt. Galvā iedūrās sīka sāpe. Nu, lūk, arī alkohols dod ziņu.
Nata piegāja pie durvīm. Paskatījās actiņā un ieraudzīja savu kaimiņu. Tādu kaimiņu vēlētos katra meitene- liela auguma, simpātisks un, vēl visam klāt, interesējās par saviem līdzcilvēkiem.
“Nata, es zinu, ka esi mājās, aiziet, taisi vaļā durvis!” puiša bass nodārdēja pa kāpņutelpu.
Un ko es esmu viņam nodarījusi?...- Nata klusi nomurmulēja un taisīja vaļā durvis.
“Jāni, ja tas ir par vakardienas aurošanu, piedod, lūdzu, ja vari...” Nata klusi iesāka.
“Nē, ne par to. Šis te ir tavs?” Jānis pacēla aiz čupra saķertu rudu runci.
“Nē....” Nata centās izlikties pēc iespējas ticamāka.
“Viņš snaikstījās ap mammas gatavoto štovi . Es jau būtu viņu vienkārši nosviedis no trešā stāva, bet tā kā tas bija tavs... Savāc!”
Galvā sāka dunēt. Arvien skaļāk un skaļāk.
“Nata, savāc savu runci, citādāk es no viņa vienreiz uztaisīšu cepuri un vakariņās uztaisīšu tev belašu.”
Lai arī cik patiesus vārdus neteiktu Jānis, Natas acu priekšā sāka migloties un dunoņa smadzenēs tikai palielinājās.
“Nata!” Jānis asāk uzsauca, “Es te visu dienu nestāvēšu ar tavu rudo briesmoni rokās!”
Nata izspieda smaidu un paņēma no Jāņa rokām runci. Jānis pagriezās un devās uz savu dzīvokli, kas bija tieši pretī viņas.
Jānis dzīvoja kopā ar savu māti. Viņa vecākais brālis bija izvācies jau 21 gada vecumā, bet Jānis baudīja mātes aprūpi. Viņš gan nebija no tiem tipiem, kas sēdēja mājās un dzēra, viņš bija kārtīgais latvju dēls. Viņa māte nestrādāja. Viņa sēdēja mājās, taisīja ēst un tīrīja māju. Un gaidīja, kad varēs auklēt savus mazbērnus. Lai kā negribētos to atzīt, Jānis bija zvērināts vecpuisis. Vienīgā patstāvīgā sieviete viņa mūžā bija un palika viņa māte. Un Nata. Jānim Nata bija kaut kas līdzīgs mazajai māsai. Viņš nekad nepaslinkoja un sasveicinājās ar Natu, kad viņa pārnāca mājās. Lai arī cik smaga nebūtu Natas kondīcija un lai ar kādu puisi viņa arī neierastos. Bija gadījumi, kad Jānis aizvadīja bez Natas piekrišanas dažus viņas pielūdzējus, ja Nata bija pārāk ļoti piedzērusies, lai apjēgtu, ko dara. Tas vienmēr bija ļoti objektīvs lēmums, un Nata nekad necēla nekādus iebildumus, jo nākamajā rītā arī neatcerējās, kā ir tikusi līdz mājām.
Arī vakardienas nakts piedzīvojumu viņa līdz galam neatcerējās. Galvenais bija filmas izrāvums. Viņa, stāvot lietū, savā īsajā kleitiņā, taisnajā ar dūri iezveļ kaut kādam tipam, kas atgādināja distrofisku, ar rahītu slimojošu grāmattārpu. Izskaidrojums izpaliek. To Nata neatminas. Tam arī nav nozīmes. Viņa vienalga neatgriezīsies tur, kur bija. Lai arī kur viņa nebūtu bijusi...
Labās rokas kauliņi, kustinot pirkstus, sāpēja.