"Nav nekā trakāka par hiperaktīvu sievieti," man vakar paziņoja kāds izskatīgs džeks. "Bet no tik daudziem puišiem es esmu dzirdējusi tekstus par to, ka viņiem patīkot tieši tās aktīvās - meitenes, kas ir pozitīvā ziņā pat mazliet trakas un neprātīgas: vienmēr gatavas galvu reibinošu ideju realizācijai...," es mēģināju iebilst. "Jā - aktīvas, bet ne hiperaktīvas!" džeks palika pie sava un es smagi nopūtos. Mani nezin kādēļ nepamet doma, ka diemžēl es esmu viena no šīm hiperaktīvajām. Un vēl man liekas, ka mana ikdiena un arī daudzu citu dzīves nebūtu ne uz pusi tik interesanta, ja to ik pa brīdim nesagriestu kājām gaisā tās vai citas Reilijas izdarības. Nu, nav Reilija nelīdzsvarota histēriķe! Taču - labi jau labi, manu līdzcilvēku un visas dzimtenes labā es šodien jau atkal atveru abonamentu vienā no viskrutākajiem Rīgas sporta klubiem. Cerams, ka aktīvi sportojot, man savu 'hiper' veiksmīgi izdosies nodabūt no sevis nost :)

Ik pa brīdim kāds man apjautājas – kas notiekot ar Jaffa? Vai es tur vēl rakstot? Jaffa, līdzīgi kā Rīga, šķiet, nebūs gatava nekad. Bet ja būtu, es tajā rakstītu. Ar Jaffa’i tik raksturīgo asumu. No sērijas – ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs. Taču nekad nevajagot teikt nekad! Patiesībā jau nav svarīgi – kur raksta. Svarīgi ir – kā raksta. Atvainojos, bet sūds arī apzeltītā podā smird. Tāpat kā pērles atmirdz pat dūņās. Un tieši tāpēc. Es mēģināšu. Te!

Un vēl arī tādēļ, ka kāds talantīgs cilvēks, kura tekstus es lasu katru dienu, man Vecgada vakarā apjautājās – kāpēc es nerakstot Ciba? Tāpēc, ka es ne-pār-trauk-ti iekuļos situācijās, kas ir veselas grāmatas vērtas! Un tādēļ, ka katram šā vai tā vajag vietu, kurā izkliegt – visu to, kas sakrājies. Iekšā. Viens kliedz smeldzīgās dziesmās, cits – hipnotizējošās fotogrāfijās. Vēl kāds mežā vai pļavā. Starp citu, man aiz mājas ir priežu mežs. Taču es ne vienmēr esmu mājās. Toties dators ir gandrīz visur. Kur esmu es. Un Latvijā tik bieži ir tumšs. Tik daudz šī tumšuma sauc par nakti. Un tik maz naktīs man ir iedvesma gulēt. Teksti tad kļūst par manām miega zālēm. Tinkš, ar atgriešanos!

Mani vēl joprojām sauc par Reiliju, ar korporantiem saista īpašas attiecības un manu virtuālajā vidē publiskoto tekstu dēļ es vēlāk tieku nobloķēta. Esmu piepildījusi savu vēlēšanos – vēlreiz paviesoties teksta „Striptīzs korporācijā” aprakstītās korporācijas deju stundā. Ja pirms gada telefonintervijā Artūram no Jaffa’s uz vairākiem jautājumiem teicu: „Nezinu”, tad tagad man uz tiem būtu pavisam skaidras atbildes. Jā, ir geji! Ir! Bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.

Viņa vienvakar vēroja, kā divdesmit četrus gadus veci jaunieši tē vē nopietni stāsta, ka esot jāgaida Īstais. Ka Īstais atnākšot. Ka viņi gaidot - gan meitenes, gan puiši. Simpātiski jaunieši. Gaida Īsto. Gadiem ilgi.

Viņas seju rotāja smaids. Noklusēts jautājums - ja visi gaidīs, kas būs tie, kuri ies? Kas atnāks? Kas piekluvēs kādā dienā pie durvīm tiem, kuri gaida? Lai pateiktu: "Esmu Tavs Īstais!"? Lai saņemtu atteikumu. Vai 'jā' vārdu.

Viņa pēdējā laikā ir tā, kas iet. Iet pie tiem, kas gaida. Un apjauš, ka ne jau Viņu. Vieglāk laikam ir gaidīt. Gaidīt un tad, kad atnāk, otra priekšā skaļi aizcirst durvis. Ziniet, otram nav jābūt Īstajam. Lai sāpētu. Iešana.

Viņa piekopj ķermeņa kultu. Un gūst no tā baudu. Viņu uzbudina sporta kluba smarža. Tas, kā Viņas ķermenis smaržo pēc solārija. Kā starp zobiem noskrapšķ galetes. Tas, kā rodas sāta sajūta no plikas sulas. Jā, un Viņai patiešām garšo ar verdošu ūdeni aplietas visparastākās auzu pārslas.

Tā globāli ņemot, ēdiens Viņai vairs nesniedz agrāko baudu. Ja ir galīgi slikti, Viņa dodas uz stepu. Līdz spēku izsīkumam vingro. Un pa māju stigā kaila. Pavisam nedaudz Viņa skumst pēc nūdistu pludmales. Karstām smiltīm un kailiem ķermeņiem.

Skaistam esot dzīvot ir daudz vieglāk. Brīdī, kad iemīlies pats sevī, Tev pēkšņi visriņķī sarodas mulsinoši daudz skaistu cilvēku. Birst komplimenti. Izskan piedāvājumi. Un ir tik labi. Tik viegli. Pazaudēt robežu. Ja tāda vēl vispār ir.

Viņa devās Baltajā naktī. Ar ieriekš uzaicinātu kompanjonu, taču beigās palika Viena. Kas nav lemts, to nav iespējams izkārtot mākslīgi. Četrdesmit piecas minūtes trīs metru attālumā no Kāda, ar ko agrāk bija pavadītas simtiem sirsnīgas draudzības stundas. Tajā vakarā uz kuģa klāja Daugavas viļņos vismaz divi cilvēki viens otru ignorēja. Izlikās, ka nekas nav bijis. Ka nepazīst.

Tā kā Viņa vēl joprojām nesaprot, vai fakts, ka pagātnē ir kaut kas bijis, kalpo par iemeslu tam, lai otrs Tevi ieraugot mūžīgi mūžos atplauktu platā smaidā, kristu ap kaklu un jautātu: "Kā Tev klājas?", Viņa šoreiz 'nebāzās kārtējai pudelei par korķi'. Viņa palika sēžot. Viņai bija auksti.

Pēc tam, jau krastā esot, viņa nejauši satika Kādu Citu. Trīsdesmit minūšu saruna ar cilvēku, kas nebija satikts gadu, atmodināja ticību. Ka laiks tomēr nespēj sabojāt. Attiecības. Izjūtas. Kopīgo. Ka Īstie Cilvēki, un viņu nav daudz, sakabinās līdz ar pirmo acu skatienu. Pieskārienu. Smaržu. Nav svarīgi, vai pēc viena, divu vai trīs gadu neredzēšanās. Galvenais, ka ir dzirkstele. Klikšķis. Fīlings. Uzreiz!

Viņa nebija to ieplānojusi. Iespējams, tādēļ prieks bija tik liels. Viņai IR Īstas Attiecības! IR! Un Viņa pameta Balto nakti smaidot.

Vēl no rīta Viņa nezināja, ka vakarā gulēs uz ķirurga galda. Ja uz jautājumu: “Vai sāp?” Viņa vēl spēja puslīdz adekvāti atbildēt, tad saņemot savā virzienā adresētu: “Kā sāp?” un: “Cik ilgi jau sāp?”, Viņai atbildes nebija. Jocīgi, bet Viņa nespēja atcerēties, tieši cik ilgi Viņai jau sāp. Viņa nebija no tām, kas pieraksta dienas, kad sāp. Un Viņai nebija laika detalizētai analīzei – kā tieši Viņai sāp. Vienkārši sāpēja. Tik ļoti, kas tas sāka traucēt strādāt. Cilvēkam, kurš mīl savu darbu, sāpes, kas traucē strādāt, nepatīk. Un viņa savu darbu mīl.

Viņai bija nepieciešama precīzi pusstunda, lai apslāpētu sevī radušos sašutumu par atklāsmi – ķirurgi Latvijā uz citu sāpju rēķina divdesmit minūšu laikā kļūst par Ls 10 turīgāki. Un tikpat ilgs laiks viņai bija nepieciešams, lai atbrīvotos no ironisku smīnu izraisošās sajūtas – ķirurgs ‘četrdesmit ar astīti’ pusē astoņos vakarā Viņas virzienā adresē divdomīgi koķetērīgus tekstus. Ha, viņam patīkot Viņas uzvārds. Un Viņas karstasinīgais temperaments, kas desmit komunikācijas minūtēs acīmredzami lec acīs absolūti svešam četrdesmitgadniekam, arī.

Tagad, dzerot antibiotikas, Viņa mēģina saprast, kā tieši Viņai sāp. Un galvenais – kāpēc. Jo sāp. Viņa gan zina, ka Viņai esot ļoti augsts sāpju jūtīguma slieksnis. Fizisko sāpju. Citiem vārdiem sakot – Viņai nesāp. Kad citiem sāp. Taču tagad Viņai sāp. Fiziski. Un pavisam nedaudz arī garīgi. Līdzīgi lapsai, kura, atvadoties no Mazā Prinča, teica: “Es raudāšu!”. Šķiroties vienmēr mazlietiņ sāp. Iespējams, vienas sāpes ir iemesls otrām. Nekad nekas nesāp tāpat vien. Fiziski. Visam esot emocionāls pamats. Viņai šobrīd sāpīgs. Viss.

Viņa nekad nav mācējusi ierasties laikā. Tagad Viņa mācās nepazust tiem, pie kuriem ir ieradusies ar nokavēšanos. Tieši tā. Nepazust. Nevis gaidīt. Uz ilgāku palikšanu absolūti nesagatavojusies. It kā garām skrienot. Pieklājības un pienākuma pēc. Viņu ieskrēja uz piecām minūtēm un palika uz visu mūžu. Tas būtu skaists ieraksts Viņas Dzīves Grāmatā.

Viņa svēti tic tam, ka neviens nevienu nesatiek nejauši. Ka visam pienāk savs laiks. Ka ir cilvēki, kas ir gaidīšanas vērti. Kas nav pelnījuši, ka Viņa tos pazaudē. Cik jocīgi. Vēl pirms nedēļas Viņa runāja ar meiteni, kuru Kāds gaidījis pusotru gadu. „Es gan tā nekad nespētu,” Viņa toreiz nodomāja. Laikā, kad visi dzīvo ātri un mirst jauni, gaidīšana ir... kaut kas TIK mistiski skaists.

P.S. Viņai ir rezerves variants. Un, iespējams, rezerves variants ir arī Viņa. Saklausījusies Stervu padomus, Viņa apsver domu par mērķtiecīgu trio. Atņemšanu, iegūšanu un paturēšanu. Nost ar ļaušanos! Lai dzīvo paņemšana! Mazi bērni taču nespēlējas ar katru mantiņu, kas tiek ielikta viņu rokās. Viņi izvēlas paši. Paraud. Dabū to. Un apmierināti spēlējas. Arī Viņa vēlas tā...

Apreibusi Viņa jau bija. No sajūtas, ka viss ir TIK forši. Tomēr Viņa sāka dzert. Daudz un apzināti. Džinu. Viltīgi smaidot un reibstot. Tā bija Tu-brālību sadzeršana ar Māsu Vienaldzību. Viņai gribējās, lai ir vie-nal-ga. Ka Viņam ir mīļotā meitene. Ka Viņa nedrīkst ar Viņu skūpstīties. Ka viņi ir TIKAI DRAUGI.

Vēl pirms nedēļas Viņa skaļi nosodīja Tās Sievietes, kas ielaižas horizontālās attiecības ar aizņemtiem vīriešiem. Maitas. Stervas. Padauzas. Tā Viņa toreiz Viņas sauca. Piemetinot liktenīgo 'es NEKAD tā nedarītu'. Un Viņa patiešām bija pārliecināta, ka pati tā nedarīs. NEKAD.

Vai nu liktenim ir laba humora izjūta. Vai arī varbūt Viņa ir Sterva. Pārgulēt ar labu TIKAI DRAUGU ir Ļoti Skaisti. Draudzība nepazūd. Tā iegūst Pievienoto Vērtību. Nav sirdsapziņas pārmetumu. Nav vainas apziņas. Nav nožēlas. Iespējams, kaut kas ļoti būtisks nav arī starp Viņu un Viņa mīļoto meiteni.

Vienīgais, kas Viņai neliek mieru, ir skaudra apziņa - tas nāks atpakaļ. Agrāk vai vēlāk. Viss. Lai. Viņa nebija iniciatore. Un viņi satikās Pēc Tam. Ar skaidrām galvām. Draudzīgi apkapmjoties. Spilgtā saulē, kas visam atņem ēnu. Viss bija kārtībā. Nekas nebija mainījies. Draudzība ir nedaudz savādāka kā mīlestība. Ciešāka. Stiprāka. Noturīgāka.