Apreibusi Viņa jau bija. No sajūtas, ka viss ir TIK forši. Tomēr Viņa sāka dzert. Daudz un apzināti. Džinu. Viltīgi smaidot un reibstot. Tā bija Tu-brālību sadzeršana ar Māsu Vienaldzību. Viņai gribējās, lai ir vie-nal-ga. Ka Viņam ir mīļotā meitene. Ka Viņa nedrīkst ar Viņu skūpstīties. Ka viņi ir TIKAI DRAUGI.

Vēl pirms nedēļas Viņa skaļi nosodīja Tās Sievietes, kas ielaižas horizontālās attiecības ar aizņemtiem vīriešiem. Maitas. Stervas. Padauzas. Tā Viņa toreiz Viņas sauca. Piemetinot liktenīgo 'es NEKAD tā nedarītu'. Un Viņa patiešām bija pārliecināta, ka pati tā nedarīs. NEKAD.

Vai nu liktenim ir laba humora izjūta. Vai arī varbūt Viņa ir Sterva. Pārgulēt ar labu TIKAI DRAUGU ir Ļoti Skaisti. Draudzība nepazūd. Tā iegūst Pievienoto Vērtību. Nav sirdsapziņas pārmetumu. Nav vainas apziņas. Nav nožēlas. Iespējams, kaut kas ļoti būtisks nav arī starp Viņu un Viņa mīļoto meiteni.

Vienīgais, kas Viņai neliek mieru, ir skaudra apziņa - tas nāks atpakaļ. Agrāk vai vēlāk. Viss. Lai. Viņa nebija iniciatore. Un viņi satikās Pēc Tam. Ar skaidrām galvām. Draudzīgi apkapmjoties. Spilgtā saulē, kas visam atņem ēnu. Viss bija kārtībā. Nekas nebija mainījies. Draudzība ir nedaudz savādāka kā mīlestība. Ciešāka. Stiprāka. Noturīgāka.