Ik pa brīdim kāds man apjautājas – kas notiekot ar Jaffa? Vai es tur vēl rakstot? Jaffa, līdzīgi kā Rīga, šķiet, nebūs gatava nekad. Bet ja būtu, es tajā rakstītu. Ar Jaffa’i tik raksturīgo asumu. No sērijas – ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs. Taču nekad nevajagot teikt nekad! Patiesībā jau nav svarīgi – kur raksta. Svarīgi ir – kā raksta. Atvainojos, bet sūds arī apzeltītā podā smird. Tāpat kā pērles atmirdz pat dūņās. Un tieši tāpēc. Es mēģināšu. Te!

Un vēl arī tādēļ, ka kāds talantīgs cilvēks, kura tekstus es lasu katru dienu, man Vecgada vakarā apjautājās – kāpēc es nerakstot Ciba? Tāpēc, ka es ne-pār-trauk-ti iekuļos situācijās, kas ir veselas grāmatas vērtas! Un tādēļ, ka katram šā vai tā vajag vietu, kurā izkliegt – visu to, kas sakrājies. Iekšā. Viens kliedz smeldzīgās dziesmās, cits – hipnotizējošās fotogrāfijās. Vēl kāds mežā vai pļavā. Starp citu, man aiz mājas ir priežu mežs. Taču es ne vienmēr esmu mājās. Toties dators ir gandrīz visur. Kur esmu es. Un Latvijā tik bieži ir tumšs. Tik daudz šī tumšuma sauc par nakti. Un tik maz naktīs man ir iedvesma gulēt. Teksti tad kļūst par manām miega zālēm. Tinkš, ar atgriešanos!

Mani vēl joprojām sauc par Reiliju, ar korporantiem saista īpašas attiecības un manu virtuālajā vidē publiskoto tekstu dēļ es vēlāk tieku nobloķēta. Esmu piepildījusi savu vēlēšanos – vēlreiz paviesoties teksta „Striptīzs korporācijā” aprakstītās korporācijas deju stundā. Ja pirms gada telefonintervijā Artūram no Jaffa’s uz vairākiem jautājumiem teicu: „Nezinu”, tad tagad man uz tiem būtu pavisam skaidras atbildes. Jā, ir geji! Ir! Bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.