Viņa devās Baltajā naktī. Ar ieriekš uzaicinātu kompanjonu, taču beigās palika Viena. Kas nav lemts, to nav iespējams izkārtot mākslīgi. Četrdesmit piecas minūtes trīs metru attālumā no Kāda, ar ko agrāk bija pavadītas simtiem sirsnīgas draudzības stundas. Tajā vakarā uz kuģa klāja Daugavas viļņos vismaz divi cilvēki viens otru ignorēja. Izlikās, ka nekas nav bijis. Ka nepazīst.

Tā kā Viņa vēl joprojām nesaprot, vai fakts, ka pagātnē ir kaut kas bijis, kalpo par iemeslu tam, lai otrs Tevi ieraugot mūžīgi mūžos atplauktu platā smaidā, kristu ap kaklu un jautātu: "Kā Tev klājas?", Viņa šoreiz 'nebāzās kārtējai pudelei par korķi'. Viņa palika sēžot. Viņai bija auksti.

Pēc tam, jau krastā esot, viņa nejauši satika Kādu Citu. Trīsdesmit minūšu saruna ar cilvēku, kas nebija satikts gadu, atmodināja ticību. Ka laiks tomēr nespēj sabojāt. Attiecības. Izjūtas. Kopīgo. Ka Īstie Cilvēki, un viņu nav daudz, sakabinās līdz ar pirmo acu skatienu. Pieskārienu. Smaržu. Nav svarīgi, vai pēc viena, divu vai trīs gadu neredzēšanās. Galvenais, ka ir dzirkstele. Klikšķis. Fīlings. Uzreiz!

Viņa nebija to ieplānojusi. Iespējams, tādēļ prieks bija tik liels. Viņai IR Īstas Attiecības! IR! Un Viņa pameta Balto nakti smaidot.