Vēl no rīta Viņa nezināja, ka vakarā gulēs uz ķirurga galda. Ja uz jautājumu: “Vai sāp?” Viņa vēl spēja puslīdz adekvāti atbildēt, tad saņemot savā virzienā adresētu: “Kā sāp?” un: “Cik ilgi jau sāp?”, Viņai atbildes nebija. Jocīgi, bet Viņa nespēja atcerēties, tieši cik ilgi Viņai jau sāp. Viņa nebija no tām, kas pieraksta dienas, kad sāp. Un Viņai nebija laika detalizētai analīzei – kā tieši Viņai sāp. Vienkārši sāpēja. Tik ļoti, kas tas sāka traucēt strādāt. Cilvēkam, kurš mīl savu darbu, sāpes, kas traucē strādāt, nepatīk. Un viņa savu darbu mīl.

Viņai bija nepieciešama precīzi pusstunda, lai apslāpētu sevī radušos sašutumu par atklāsmi – ķirurgi Latvijā uz citu sāpju rēķina divdesmit minūšu laikā kļūst par Ls 10 turīgāki. Un tikpat ilgs laiks viņai bija nepieciešams, lai atbrīvotos no ironisku smīnu izraisošās sajūtas – ķirurgs ‘četrdesmit ar astīti’ pusē astoņos vakarā Viņas virzienā adresē divdomīgi koķetērīgus tekstus. Ha, viņam patīkot Viņas uzvārds. Un Viņas karstasinīgais temperaments, kas desmit komunikācijas minūtēs acīmredzami lec acīs absolūti svešam četrdesmitgadniekam, arī.

Tagad, dzerot antibiotikas, Viņa mēģina saprast, kā tieši Viņai sāp. Un galvenais – kāpēc. Jo sāp. Viņa gan zina, ka Viņai esot ļoti augsts sāpju jūtīguma slieksnis. Fizisko sāpju. Citiem vārdiem sakot – Viņai nesāp. Kad citiem sāp. Taču tagad Viņai sāp. Fiziski. Un pavisam nedaudz arī garīgi. Līdzīgi lapsai, kura, atvadoties no Mazā Prinča, teica: “Es raudāšu!”. Šķiroties vienmēr mazlietiņ sāp. Iespējams, vienas sāpes ir iemesls otrām. Nekad nekas nesāp tāpat vien. Fiziski. Visam esot emocionāls pamats. Viņai šobrīd sāpīgs. Viss.